Dispensācijas
Viss pasaules vēstures laiks ir iedalīts “dispensācijās” jeb periodos (noteiktos laika periodos, kuros Dievs konkrētā veidā ir pārvaldījis pasauli).
Dispensionālisma mācība palīdz mums vēstures gaitā izsekot Dieva progresīvajai atklāsmei cilvēkiem un attiecīgi skaidrot Rakstus. Dievs laika gaitā ir atklājis Savus nolūkus. Līdz ar to laika gaitā Viņa atklāsme cilvēcei pieauga.
Tādēļ, kad mēs runājam par pravietojumiem, apsolījumiem, kas ir izteikti vecajā derībā ir ļoti svarīgi, ka mēs saprotam uz kuru no dispensācijām tā attiecas.
Dispensācijas ir progresīva Dieva atklāsme saistībā ar to kā Dievs darbojas ar cilvēci. Reizēm tā ir dota visai cilvēcei, reizēm tikai kādai konkrētai tautai, piemēram, izraēliešiem. Šīs dažādās dispensācijas nenes dažādus glābšanas veidus. Katrā no tiem cilvēks ar Dievu tiek samierināts tikai vienā veidā, t.i., caur Dieva žēlastību ticībā uz Kristus nopelnu, kas tika paveikts pie krusta un apstiprināts ar Viņa augšāmcelšanos. Pirms krusta cilvēks tika izglābts, gaidot Kristus izpirkšanas upuri un ticot Viņam, kā glābējam un paklausot esošajai atklāsmei. Kopš krusta nāves piepildīšanās cilvēks tiek glābts, ticot Kungam Jēzum Kristum, kurā atklāsme par izpirkšanu tika piepildīta.
Katras dispensācijas mērķis ir pakļaut cilvēku īpašam uzvedības likumam, taču šāda pārvaldība nav pestīšanas nosacījums. Pagātnē neatjaunotais cilvēks ir izgāzies, un viņš ir cietis neveiksmi šajā pašreizējā laikā un tā notiks arī turpmāk. Bet pestīšana viņam bija un arī turpmāk būs pieejama ar Dieva žēlastību caur ticību.
1. Nevainības dispensācija
Ievads
Šī dispensācija aptver laiku no cilvēka radīšanas līdz cilvēka krišanai (1. Mozus 1: 28-30 un 2: 15-17). Visas Dieva radības dzīvoja mierā ar sevi un savā starpā, un pasaule bija bez grēka un nāves. Cilvēkam bija jāpārvalda zeme un dzīvnieki un jārūpējas par dārzu. Viņam tika dota viena pavēle kurai paklausīt - neēst no laba un ļauna atzīšanas koka. Ieva un Ādams nepakļāvās šim likumam un tika sodīti un izraidīti no dārza, tādējādi izbeidzot nevainības dispensāciju.
Īss pārskats.
Noteicošais faktors, ko Dievs izmantoja, lai pārvaldītu cilvēku pirmās dispensācijas laikā bija neapstiprināta labvēlīga attieksme. Pirms cilvēks krita, viņš bija labvēlīgi noskaņots pret Dievu. Ādams un Ieva sadraudzējās ar Dievu. Viņi paklausīja Dievam, kopdami Ēdenes dārzu saskaņā ar Viņa gribu. Viņi neskrēja un neslēpās no Viņa, kad Viņš gāja pie viņiem un tas norāda, ka cilvēkam sākotnēji bija labvēlīga attieksme pret Dievu.
Cilvēks tajā nebija ieslēgts šajās labvēlīgajās attiecības uz visiem laikiem. Viņš no tās varēja attiekties un pazaudēt šīs attiecības pēc savas izvēles.
Cilvēka labvēlīgā attieksme pret Dievu netika apstiprināta, jo cilvēks to nebija izvēlējies pats. To radīšanas laikā viņam bija devis Dievs. Kad Dievs radīja Ādamu, Viņš deva viņam šāda veida attieksmi saskaņā ar paša suverēnu izvēli. Viņš neparādīja Ādamam visus iespējamos attieksmes veidus un pēc tam deva iespēju izlemt.
Vienīgais veids, kā var tikt apstiprināts cilvēka labvēlīgā attieksme, ir tas, ka cilvēks saskaras ar alternatīvu izvēli pretstatā labvēlīgai attieksmei pret Dievu un pēc tam viņš izvēlas palikt labvēlīgās attiecībās.
Atklāsme, ko Dievs deva cilvēkam pirmajā dispensācijas laikā, ir minēta 1. Mozus 1: 28-29; 2: 15-17, 24.
Dievs atklāja, ka cilvēkam bija jāatturas no aizliegto augļu ēšanas un viņam bija jākopj un jāuztur Ēdenes dārzs. Cilvēkam kā vīrietim un sievietei bija jādzīvo kopā laulības, vienas miesas attiecībās, reproducēt sevi un valdīt pār dzīvnieku un augu dzīvi.
Un Dievs viņus svētīja un teica: “Augļojieties un vairojieties, piepildiet zemi un pakļaujiet to — valdiet pār zivīm jūrā un putniem debesīs, pār visu, kas dzīvs, kas rāpo pa zemi!” Un Dievs teica: “Lūk — Es jums dodu visus stādus, kas briedina sēklu, kas ir uz visas zemes, un visus kokus, kuru augļi briedina sēklu — tie ir jūsu ēdamais! (1. Mozus 1: 28-29).
Un Kungs Dievs ņēma cilvēku un iemitināja viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to sargā un apstrādā. Un Kungs Dievs pavēlēja cilvēkam: “Ēd no visiem dārza kokiem, bet no laba un ļauna zināšanas koka tu neēd! — Jo tai dienā, kad tu no tā ēdīsi, mirtin tu mirsi!” (1. Mozus 2: 15-17)
(Ebr = mirst, mirstot, norādot gan uz tūlītēju garīgu, gan iespējamu fizisku nāvi.)
Tāpēc vīrs pametīs savu tēvu un māti, un pieķersies savai sievai, un viņi būs viena miesa.” (1. Mozus 2:24)
Secinājums
Cilvēka pienākums pirmās dispensācijas laikā bija paklausīt Dievam, pamatojoties uz viņa neapstiprināto labvēlīgo attieksmi pret Viņu. Šī atbildība pakļāva cilvēku šādam pārbaudījumam: vai cilvēks paklausīs Dievam, pamatojoties uz viņa neapstiprināto labvēlīgo attieksmi?
Cilvēks neizturēja testu. Sātans iegāja dārzā un piedāvāja viņam alternatīvu attieksmi pretstatā labvēlīgajai attieksmi, kas cilvēkam bija pret Dievu. Alternatīvais piedāvājums bija tāds, ka cilvēks noraida Dieva valdību pār viņu un aizstāv savu pašpārvaldi - tāpat kā Dievs valda pats pār sevi. Cilvēks izvēlējās pieņemt šo alternatīvu, nevis palikt labvēlīgi noskaņots pret Dievu. Viņš savu izvēli parādīja ārēji, ēdot aizliegto augli, pārkāpjot Dieva pavēli.
Cilvēka kļūdas rezultātā tika pieņemts spriedums, kas sastāvēja no vairākām traģiskām sekām. Cilvēks garīgi nomira un notika liela atšķirtība starp cilvēku un Dievu. Cilvēks zaudēja savu labvēlību.
2. Sirdsapziņas dispensācija
Ievads
Līdz ar cilvēka Izdzīšana no dārza sākās sirdsapziņas dispensācija - laiks, kad cilvēks tika atstāts valdīt pats pēc savas gribas un sirdsapziņas, kuras abas bija sabojājušas grēks. Tas bija posts un beidzās ar katastrofu - pasaules mēroga plūdiem (1. Mozus 3: 8—8: 22). Šīs dispensācijas laikā cilvēks kļuva tik ļauns, ka "katrs viņa sirds domu nodoms bija tikai un vienīgi ļauns", un Dievs nožēloja, ka bija radījis cilvēku (1. Mozus 6: 5-6). Dievs izvēlējās iznīcināt cilvēci ar plūdiem un sākt cilvēci no jauna caur Nou un viņa ģimeni (1. Mozus 6: 11-18).
Īss pārskats
Šajā laikposmā cilvēks tika atstāts savas sirdsapziņas diktāta ziņā, kas varēja izraisīt vainas apziņu (Jņ.8: 9; 1.Tim.4: 2), bet bija bezspēcīgs taisnīguma veicināšanā (Romiešiem 3:10). Viņam bija jāiemācās tikt galā ar grēku (1. Moz. 4: 7) un jāsaprot upura nepieciešamība, jo grēka sods ir nāve.
Tādēļ, ka cilvēks bija zaudējis labvēlīgo attieksmi pret Dievu, pirmās dispensācijas kārtība vairs viņam nebija pieejama. Tā rezultātā otrās dispensācijas laikā Dievs valda pār cilvēku citādi. Viņš izmantoja divus valdošos faktorus, lai pārvaldītu cilvēku jaunās evolūcijas laikā.
PIRMAIS - CILVĒKU SIRDSAPZIŅA
Pirmais jaunais valdošais faktors bija cilvēka sirdsapziņa. Romiešiem 2: 14-15: Rom 2:14 Kad pagāni, kam nav bauslības, pēc dabas dara to, ko bauslība prasa, tie, būdami bez bauslības, paši sev ir bauslība. Viņi parāda, ka bauslība ir ierakstīta viņu sirdīs, to apliecina arī viņu sirdsapziņa un viņu domas, ar kādām tie cits citu vai nu apsūdz, vai aizstāv., apustulis Pāvils norādīja, ka cilvēkiem ir sirdsapziņa. Tas, ka sirdsapziņa darbojas kā noteicošais faktors pār cilvēkiem, ir acīmredzams, jo Pāvils paziņoja, ka tas pagāniem liek "pēc būtības darīt lietas, kas ietvertas bauslībā", kaut arī viņiem nekad nav dots Mozus likums. Pāvils arī norādīja, ka sirdsapziņa ir izpratne par labo un ļauno, kas pastāv cilvēku iekšienē.
1. Mozus 3: 5 un 22 norāda, ka cilvēks apzinājās labu un ļaunu, ēdot aizliegto augli. Citiem vārdiem sakot, cilvēka sirdsapziņa sākās, kad cilvēks sacēlās pret Dievu. Tā kā sirdsapziņa darbojas kā noteicošais faktors pār cilvēkiem, tā kļuva par vienu no jaunās evolūcijas valdošajiem faktoriem.
OTRAIS - DIEVA SVĒTĀ GARA KĀRTĪBA
Otrs noteicošais faktors, ko Dievs sāka izmantot otrajā dispensācijas laikā, bija Svētā Gara atņemšana. 1. Mozus 6: 3: "Tad Tas Kungs teica:" Mans Gars mūžīgi nebūs ar cilvēku, jo viņš arī ir miesa, tomēr viņa dienas būs simts divdesmit gadi ", Dievs runāja par Savu Garu, kurš ar cilvēkiem bija pirms Noa plūdiem.
Secinājums
1. Mozus 4: 3-7 Dievs pieņēma Ābela asins upuri, bet noraidīja Kaina bez asins upuri. Tas nozīmē, ka atklāsme, ko Dievs deva cilvēkam par otro dispensācijas laiku, bija ka cilvēkam bija jāpieiet Dievam tikai ar asins upuri (Ebr. 11: 4). Grēcīgais cilvēks, lai arī cik sirsnīgs tas nebūtu, savā veidā nevar nākt pie Dieva. Viņš varēja nākt tikai vienā veidā, ko Dievs bija noteicis.
Cilvēka atbildība otrās dispensācijas laikā bija paklausīt Dievam, pamatojoties uz savu sirdsapziņu Šī atbildība pakļāva cilvēku šādam pārbaudījumam: vai cilvēks paklausīs Dievam, pamatojoties uz savu sirdsapziņu un Svētā Gara neesamību?
Cilvēks neizturēja pārbaudi. Kains atteicās nest tādu upuri, kādu Dievs prasīja. Kad Dievs noraidīja viņa nepareizo upuri, Kains sāka būvēt bezdievbīgu civilizāciju, kurai raksturīga poligāmija un vardarbība. Līdz Noasa dienai "cilvēka ļaunums bija liels uz zemes" un "katra viņa sirds domu iztēle nepārtraukti bija tikai ļauna" (1. Moz. 6: 5). Lietas bija kļuvušas tik sliktas, ka Dievs varēja atrast tikai vienu taisnīgu cilvēku - Noa.
Šī nopietnā neveiksme izraisīja briesmīgu spriedumu - pasaules mēroga plūdi, Dievs iznīcināja sabojāto cilvēces daļu. Caur šķirstu Dievs izglāba Nou un viņa ģimeni. Būtībā Dievs iztīrīja zemi, lai dotu cilvēkam jaunu sākumu.
Jāatzīmē, ka slepkavība sākās cilvēka sacelšanās pret Dieva valdību rezultātā un ka plūdi notika šīs sacelšanās un Dieva sprieduma dēļ.
3. Cilvēku valdīšanas dispensācija
Ievads
Cilvēku valdības dispensācija sākās tieši pēc plūdiem. Dievs deva apsolījumus un pavēles Noam un viņa ģimenei. Dievs apsolīja zemi vairs nenolādēt un nekad vairs to neiznīcināt plūdos. Viņš pavēlēja Noam un viņa dēliem piepildīt pasauli un izplesties pa visu zemi, un Viņš atļāva tiem izmantot pārtikā dzīvniekus. Dievs arī noteica likumu par nāvessodu (1. Mozus 8: 1–9: 7). Tomēr Noa pēcnācējiem neizdevās “piepildīt zemi”, kā bija pavēlēts, un tā vietā viņi apvienojās, lai uzceltu Bābeles torni (1. Mozus 11: 1–9). Dievs pretojās šai rīcībai, sajaucot viņu valodas, radot dažādas nācijas un kultūras, kas vēlāk izplatījās dažādās jomās. Tas bija cilvēku valdības sākums.
Cilvēka vai pilsoniskā valdība neierobežoja cilvēka grēku, kā norāda Noasa dzērums un Bābeles tornis. Cilvēks nav piemērots sevis pārvaldīšanai, un gala rezultāts būs pasaules mēroga nepaklausība un novēršanās no Dieva
Īss pārskats
Otrās dispensācijas laikā cilvēks nebija pakļāvies Dievam, balstoties uz savu sirdsapziņu un bez Svētā Gara klātbūtnes, tādēļ tiklīdz plūdi beidzās, Dievs uzsāka jaunu pārvaldīšanas laiku, ieviešot jaunu valdošo faktoru. Tā kā visu cilvēku korupcijas avots pirms plūdiem bija pirmās slepkavas Kaina pastāvēšana, Dievs noteica, ka Viņš nekad vairs neļaus slepkavām inficēt pārējo cilvēci ar savu dumpīgo attieksmi. Neilgi pēc tam, kad Noa un viņa ģimene atstāja šķirstu, Dievs noteica nāvessodu slepkavām (1. Moz. 9: 5-6).
JAUNS LĒMUMA FAKTORS: CILVĒKU VALDĪBA
Nāves sodam nepieciešama cilvēka vara, kas izpildītu sodu. Dievs pieprasīja, lai slepkavas asinis izlietu cilvēks. Tādējādi, kad Dievs noteica nāvessodu, viņš tādējādi ieviesa cilvēku valdību kā papildu ierobežojumu pret cilvēka beztiesisko sacelšanos. Romiešiem 13: 1–7 apustulis Pāvils norādīja, ka valdības vara savu pastāvēšanu izriet no Dieva, ka tā ir iecelta ļaunuma ierobežošanas nolūkā un ka tā darbojas kā Dieva kalpotājs, kad viņš izmanto zobenu nāvessodam.
Tādēļ cilvēku valdība ar pilnvarām piemērot nāvessodu bija jaunais valdošais faktors, ko Dievs noteica trešajai dispensācijai kārtai.
Cilvēka sirdsapziņa un bez Svētā Gara pastāvēšana turpināja būt noteicošie faktori no iepriekšējām dispensācijām šajā jaunajā 3. dispensācijā. (Rom. 2: 14-15, 2. Tes. 2: 7 un citas rakstu vietas norāda, ka tie turpina būt noteicošie faktori pat līdz mūsdienām).
Atklāsme, ko Dievs devis cilvēkam 3. dispensācijā, ir ierakstīta 1.Moz. 9: 1-17:
Piezīme: teksts šeit nenorāda uz to, ka varavīksne tika izveidota šajā laikā, bet gan to, ka tas tagad apzīmē derības starp Dievu un Zemi pazīmi, ka nekad vairs neizraisīs pasaules mēroga plūdus.
Secinājums
"Dievs pavēlēja cilvēkam vairoties un apdzīvot zemi. Dievs padarīja dzīvniekus par cilvēku barības avotu. Viņš apsolīja, ka vairs nekad nebūs vispasaules plūdi, un Viņš pieprasīja turpmāk tiesāt slepkavas.
Cilvēka atbildība trešās atbrīvošanas laikā bija pakļauties Dievam, pamatojoties uz cilvēka sirdsapziņu, cilvēku valdību un bez Svētā Gara klātbūtnes.
Šī atbildība pakļāva cilvēku šādam pārbaudījumam: vai cilvēks paklausīs Dievam, pamatojoties uz šiem trim noteicošajiem faktoriem?
Cilvēks neizturēja šo trešās dispensācijas pārbaudi. Laika gaitā Noa pēcnācēji pat sacēlās pret Dieva pavēli apdzīvot visu zemi (1. Moz. 11: 4). Lai novērstu cilvēku izklīšanu pa visu zemi, viņi sāka būvēt Bābeles pilsētu un torni.
Šī nepaklausība atnesa Dieva spriedumu. Līdz šim Noa pēcnācēji runāja tikai vienā valodā (1. Moz. 11: 1). Šī universālā valoda ļāva viņiem strādāt kopā pie savas celtnes projekta. Dievs tiesāja, sajaucot viņu valodu. Pirmo reizi cilvēki sāka runāt dažādās valodās. Tādējādi viņi sāka apdzīvot visu zemi.
4. Apsolījuma dispensācija
Ievads
Cilvēku valdīšanas dispensācija ilga līdz Ābrahāma aicinājumam. Ābrahāma aicinājums, sentēvu dzīve un ebreju tautas paverdzināšana Ēģiptē, tas viss ietilpst apsolījumu dispensācijā. Tas bija laiks, kad Ābrahāma pēcnācēji gaidīja apsolījumu, kas tika dots Ābrahāmam: ka Dievs padarīs Ābrahāma pēcnācējus par lielu tautu un dāvās viņiem savu zemi (1. Mozus 12: 1–7). Šī dispensācija beidzās ar ebreju iziešanu no Ēģiptes. Kad viņi to pameta, viņi bija kļuvuši par tautu, kuru Dievs veda tuksnesī uz Apsolīto zemi.
Īss pārskats
Tā kā cilvēks nebija pakļāvies Dievam, pamatojoties uz cilvēku sirdsapziņu, bez Svētā Gara klātbūtnes un cilvēku valdību, Dievs sāka ceturto dispensācijas laiku, nosakot apsolījumu kā jaunu valdošo faktoru. To, ka apsolījums sākās kā nozīmīgs faktors ar Dieva īpašajām attiecībām ar Ābrahāmu, liecina tādas rakstu vietas kā Galatiešiem 3: 15-22 un Ebrejiem 6: 13-15. Dievs bija nolēmis dot savus apsolījumus Ābrahāmam un viņa pēcnācējiem, kas mainīja viņu dzīves veidu. Ebrejiem 11: 8–30 pierāda faktu, ka Dieva apsolījumi patiešām mainīja Ābrahāma un viņa pēcnācēju dzīvi. Tādējādi apsolījums darbojās kā noteicošais faktors.
Ceturtajai dispensācijai bija četri noteicošie faktori, kurus Dievs izmantoja, lai pārvaldītu Ābrahāmu un viņa pēcnācējus: cilvēka sirdsapziņa, cilvēku valdība, kā arī dievišķais solījums, bet bez Svētā Gara klātbūtnes.
Dieva personīgais apsolījums Ābrahamam
Atklāsme, ko Dievs sniedza Ābrahāmam un viņa pēcnācējiem ceturtajai dispensācijai, ir ierakstīts 1. Mozus 12: 2-3; 13: 14-17; 15; 17: 1-2; un 22: 16-18. Dievs deva personīgus apsolījumus Ābrahāmam: Viņš svētīs viņu, padarīs viņa vārdu lielu ar neskaitāmiem pēcnācējiem, padarīs viņu par daudzu tautu tēvu, dos viņam Kanaānas zemi par mūžīgu īpašumu un svētīs tos, kas viņu svētī, un nolādēs tos, kas viņu nolādēs.
Dieva valsts apsolījumi Izraēla tautai
Dievs deva nacionālus apsolījumus attiecībā uz Izraēlu: Viņš izveidos Izraēlu kā nāciju un padarīs to lielu, dāvās izraēliešiem uz visiem laikiem Kanaānas zemi un izveidos Ābrahāma derību ar tautu kā mūžīgu derību.
Dieva vispārējie apsolījumi
Dievs arī deva vispārēju apsolījumu: Viņš dos svētību visām zemes tautām, izmantojot Ābrahāma cilts līniju - Ābrahāma pēcnācēju (skat. 1. Moz. 15: 1–6; Gal 3:16) - Pestītāju, kurš nāks cauri Izraēlu.
Secinājums
Ābrahāma un viņa pēcnācēju pienākums ceturtās atbrīvošanas laikā bija paklausīt Dievam, balstoties uz cilvēku sirdsapziņu, cilvēku valdību un apsolījumiem, bet bez Svētā Gara klātbūtnes. Šī atbildība pakļāva Ābrahāmu un viņa pēcnācējus šādam pārbaudījumam: vai viņi paklausīs Dievam, pamatojoties uz šiem četriem noteicošajiem faktoriem?
Ābrahāms un viņa pēcnācēji neizturēja ceturtās dispensācijas pārbaudi. Vairākos gadījumos viņi nepaklausīja Dievam, jo ticība zaudēja spēku attiecībā uz Viņa apsolījumu izpildi. Ābrahāms dzemdināja Ismaēlu caur Hagaru. Divas reizes viņš meloja par savu sievu Sāru. Īzaks meloja par Rebeku.
Šī neveiksme izraisīja dievišķu spriedumu. Visā savas vēstures laikā ebrejiem joprojām ir problēmas ar Ismaēla pēcnācējiem. Laika gaitā viņi tika pakļauti verdzībai un viņiem draudēja iznīcināšana Ēģiptē.
5. Bauslības dispensācija
Ievads
Bauslības jeb likuma dispensācija ilga gandrīz 1500 gadus, tā sākās ar Izceļošanu no Ēģiptes un beidzās ar Jēzus Kristus krustā sišanu un augšāmcelšanos. Mozus likuma izpilde, kas atrodama 2. Mozus 19. – 23. Nodaļā, iezīmēja pilnības standartu, ko Dievs prasīja no savas tautas, un ietvēra instrukcijas par pielūgšanu un upurēšanu Dieva templī. Tas bija priesteru, praviešu un ķēniņu laikmets. Jahves ļaudis atkārtoti pārkāpa Viņa pavēles un aizklīda pie citiem dieviem. Svarīgi atzīmēt, ka stingra baušļu ievērošana Dievam nekad nebija tik svarīga, kā žēlsirdība un uzticība (Hozejas 6: 6). Likums tika dots, lai parādītu cilvēkiem, ka viņiem ir jābūt atkarīgiem no Dieva, lai viņus izglābtu un jāuzticas Viņam, nevis sev, kā arī ne saviem darbiem vai citiem dieviem. Viņš nekad nav gaidījis pilnību - ja viņš to gaidītu, Viņš nebūtu nodrošinājis upurēšanas sistēmu, kurā cilvēks varēja atzīt "jā, es esmu grēkojis; šeit ir simbols-upuris manai piedošanai un izpirkšanai". Āžu un avju asinis nevar atņemt grēkus - tie ir simbols Kristum, kurš gaidīja, kad varēs atņemt cilvēkiem viņu grēkus (Ebrejiem 9: 11-14; Ebrejiem 10: 3-10).
Likums un Dieva standarts tika dots, lai mācītu izraēliešiem un visām pārējām tautām, ka viņiem ir vajadzīgs Glābējs. Izraēlis daudzas reizes nepaklausīja Dievam un Viņa likumiem, kas izraisīja tautas izsūtīšanu trimdā 722. gadā un 586. gadā pirms mūsu ēras. Likumam bija morāli, pilsoniski un reliģiski komponenti, kas mācīja Izraēlu par sava Dieva godību pāri par apkārtējo tautu pagānu dieviem. Likums pats par sevi bija Dieva godības, it īpaši Viņa svētuma un žēlastības atspulgs un cilvēka grēcīguma atklāsme.
Īss pārskats
Tā kā Ābrahāms un viņa pēcnācēji nebija pakļāvušies Dievam, pamatojoties uz četriem ceturtās dispensācijas valdošajiem faktoriem, Dievs sāka piekto dispensācijas laiku, ieviešot Mozus likumu kā jaunu valdošo faktoru.
Piektajai dispensācijai bija pieci noteicošie faktori, kurus Dievs izmantoja, lai pārvaldītu Izraēla tautu: cilvēka sirdsapziņa, cilvēku valdība, apsolījums un Mozus likums, bet bez Svētā Gara klātbūtnes.
Mozus likuma centrālais kodols tika uzrakstīts uz akmens plāksnēm. Likums uzlika nāvessodu tiem, kas pārkāpuši vairākus tā rīkojumus. Tādējādi Mozus likums bija redzams veids, kā Dievs pārvalda Izraēlu. Šī iemesla dēļ apustulis Pāvils paziņoja, ka Mozus likums darbojas kā skolotājs (ārējs morāles ierobežotājs, Gal. 3: 23-25).
Atklāsme, ko Dievs deva izraēliešiem piektajā dispensācijā ir rakstīts 2. Mozus 20. nodaļā - 5. Mozus grāmatā. Tas sastāvēja no Mozus likuma ar 613 baušļiem. Tie sīki izklāstīja Dieva gribu attiecībā uz Izraēla dzīves morālajiem, pilsoniskajiem un svinīgajiem aspektiem.
Secinājums
Izraēliešu atbildība piektajā dispensācijā bija pakļauties Dievam, pamatojoties uz cilvēka sirdsapziņu, cilvēku valdību, apsolījumu un Mozus likumu, bet bez Svētā Gara klātbūtnes. Šī atbildība pakļāva viņus šādam pārbaudījumam: vai viņi paklausīs Dievam, pamatojoties uz šiem pieciem valdošajiem faktoriem?
Izraēlas iedzīvotāji neizturēja piektās dispensācijas pārbaudi. Jūdi atkārtoti pārkāpa Mozus likumu (Jer. 31:32; Ecech. 16). Dievs bija spiests viņiem atklāt, ka viņiem ir akmens sirds (Ecech. 36:26; Cah 7:12). Tas bija Viņa veids, kā teikt, ka viņu iekšējais vadības centrs ir neelastīgs. Tā atteicās ievērot Mozus likumu kā Dieva varas izpausmi pār viņiem. Arī šīs atbrīvošanas laikā izraēlieši noraidīja savu Mesiju un lika Viņu sist krustā.
Šī kļūda izraisīja Dieva spriedumu pār Izraēlu. Sliktākā no tām bija Asīrijas un Babilonijas trimdas un Izraēlas pagaidu izvešana no svētās vietas (Rom. 11). Kristus noraidīšanas rezultātā tauta tika izklīdināta pa visu pasauli.
Jāņem vērā, ka vissliktākā sods pār šo tautu vēl būs bēdu periodā, kad Dieva dusmas tiks izlietas pār visas zemes tautām un Izraēlas zeme būs tā centrālā vieta (Atkl.gr. 6.-19.)
6. Draudzes dispensācija
Ievads
Draudzes dispensācija sākas ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos un turpinās līdz pat šodienai. Tā ir Jaunā Derība Kristus asinīs (Lūkas 22:20). To sauc arī par "žēlastības laikmetu" vai "baznīcas laikmetu", un teologi uzskata, ka glābšana - vairāk nekā 2000 gadu garumā - notiek laika posmā, kas minēta Vecajā Derībā Daniēla grāmatā, bet ir bijis noslēpums līdz šim laikam un tas notiekas starp Daniēla gr. 9:24 un Daniēla 69. un 70. pravietojuma nedēļu.
Šīs dispensācijas galvenā vēsts - visiem, kas tic Kristus krusta nāvei un tā nopelnam tiek sniegta izpirkšana uz visiem laikiem: Ābrahāma bērni ir visi, kam ir ticība, tostarp pagāni (Ebrejiem 10:10, 14; Romiešiem 5: 1; Romiešiem 3: 29–30; Galatiešiem 3: 7, 29). Šīs dispensācijas laikā pie mums ir arī mierinātājs, Dieva Svētais Gars, kurš mājo ticīgajos (Jāņa 14: 16–26). Baznīcas laikmets beigsies ar draudzes paraušanu (1. Tes. 4: 13-18; Atkl. 3:10) un tad sāksies bēdu laiki - septiņi gadi, kad tie, kas šinī laikā dzīvo virs zemes, piedzīvos Dieva tiesu (Daniēla 12: 1—4; Mateja 24: 21—27). Paraušana notiks šo septiņu bēdu gadu sākumā. Mēs zinām, ka daži cilvēki tiks izglābti bēdu laikā (Atklāsmes 7: 14-17) un ka tas beigsies ar Armagedonas kauju, kad Jēzus Kristus atgriezīsies un uzvarēs sātanu un visus, kas sekos viņam kaujā (Atklāsmes 19 : 11—20: 3).
Īss pārskats
Pirms tiek apskatīta sestā dispensācija, jāapsver vairākas svarīgas patiesības par Dieva žēlastību. Pirmkārt, Svētajos Rakstos Dieva žēlastība nozīme daudz vairāk nekā pestīšana no grēka. Piemēram, Noa no Dieva žēlastības izdzīvoja plūdos (1. Mozus 6: 8), pēc Babilonas trimdas Izraēlas tauta tika atjaunota savā dzimtenē (Ezras 9: 8) un caur savu žēlastību Dievs paceļ un stiprina tos, kam iet grūti šajā dzīvē (Sal. pam. 3:34). Ar Dieva žēlastību ticīgajiem tiek piešķirtas Svētā Gara dāvanas un kalpošanas (Rom. 12: 6, Gal. 2: 9). Patiešām, Dieva žēlastībai ir tik daudz šķautņu, ka Pēteris to nosauca par “Dieva daudzveidīgo žēlastību” (1. Pēt. 4:10).
Noteicošais faktos šajā sestajā dispensācijā ir Dieva žēlastība.
Lai gan Dieva žēlastība darbojās arī visā Vecās Derības laikā, tā sāka darboties citādā jaunā veidā pateicoties Jēzus Kristus kalpošanai Viņa pirmajā atnākšanā. Jānis par to runāja Jāņa 1:17, rakstīdams: "jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi caur Jēzu Kristu." Izskatās, ka apustulis Jānis šo jauno žēlastību padara paralēlu Mozus likumam. Mozus likums nekad nedarbojās kā pestīšanas veids (Gal. 2: 16), bet tas darbojās kā dzīves likums (noteicošais faktors). Ņemot to vērā, Jānis saka, ka žēlastība sāka darboties kā dzīves likums (noteicošais faktors) Kristus kalpošanas rezultātā Viņa pirmajā atnākšanā.
Pāvils ticīgajiem pašreizējā (sestajā) dispensācijas periodā rakstīja: "Jūs neesat pakļauti bauslībai, bet gan žēlastībai" (Rom. 6:14). Šajā rakstu vietā žēlastības funkcija, par kuru Pāvils runā, ir paralēla Mozus likuma funkcijai. Citiem vārdiem sakot, žēlastība tagad ir pārņēmusi Mozus likuma funkciju, kura darbojās iepriekšējā dispensācijas periodā. Kā jau tika pieminēts, Mozus likums nekad nedarbojās kā pestīšanas līdzeklis, bet tas darbojās kā noteicošais faktors. Tādējādi žēlastības funkcija, kuru Pāvils bija domājis šajā fragmentā, ir valdošā funkcija sestās dispensācijas laikā.
Tit. 2: 11-12 Pāvils norādīja, ka viena no Dieva žēlastības funkcijām ir tā, ka "Dieva glābēja žēlastība ir atspīdējusi visiem cilvēkiem, tā mūs audzina, lai mēs atmestu bezdievību un pasaulīgās iekāres un lai mēs dzīvotu šajā laikā taisni un godbijīgi,". Vārds mācīšana nozīmē "praktizēt disciplīnu, labot, dot norādījumus". Tādējādi Pāvils saka, ka žēlastība praktizē ticīgo disciplīnu, tā mudina viņus atteikties no bezdievīga dzīvesveida un pieņemt dievbijīgu dzīvesveidu.
Pāvils paziņoja, ka Dieva žēlastība darbojas kā noteicošais faktors “šajā laikā”. Žēlastība ir noteicošais faktors, kas unikāli raksturo šo dispensācijas pašreizējā laikmetā.
Izraēlieši skaidri parādīja cilvēka nespēju pakļauties Dievam, pamatojoties uz piektās dispensācijas pieciem valdošajiem faktoriem (ieskaitot ārējo Mozus likumu). Tādējādi Dievs sāka sesto dispensācijas periodu, uzstādot savu žēlastību kā jaunu valdošo faktoru.
Sestajai dispensācijai ir šādi valdošie faktori, kurus Dievs izmanto cilvēku pārvaldīšanai: cilvēku sirdsapziņa, Svētā Gara klātbūtne, cilvēku valdība, apsolījums un žēlastība. Jāatzīmē, ka Mozus likums nav noteicošais faktors pašreizējā laikmetā. Dievs to bija paredzējis tikai līdz Kristus kalpošanas sākumam (Gal. 3:19, 23-25; sal. Rom. 6:14, 1. Kor. 9:20)
Piezīme: ne viena, nekas no Mozus likuma daļām (ceremonijas, morāle vai pilsonība) nav vairs noteicošais faktors pašreizējā dispensācijas laikā. (Skat. Gal. 5: 4)
Žēlastība kā noteicošais faktors ticīgajiem sastāv no divām daļām: apstiprināta labvēlīga attieksme pret Dievu (Dieva likums sirdī, Rom 7:22; 2. Kor 3: 3–11; Ebr 8: 8– 12 - daļēji piepildījies ticīgajos šajā laikmetā caur iekšējo Svēto Garu) un iekšējais Svētais Gars (1. Kor. 6: 19-20).
Atklāsme, ko Dievs sniedza sestajai dispensācijai, ir ierakstīts Evaņģēliju otrajā daļā, Apustuļu darbos, Vēstulēs un Atklāsmes 1–19. Neglābtiem ebrejiem un pagāniem taisnības dāvana jāsaņem ticībā Kristum. Draudzei ir jāpilda Lielā misija, jāuztur šķīstība, jādisciplinē nepaklausīgie locekļi, jāuztur veselīga mācība pašiem pastāvot tajā un nopietni jācīnās par patiesības ticību.
7. Tūkstošgades dispensācija
Tūkstošgades miera valstība sākas ar sātana sakāvi (Atklāsmes 20: 1–3) un atnes 1000 miera gadus, kuros uz zemes valdīs Kristus (Atklāsmes 20:4). Tādējādi piepildās daudzi pravietojumi, kuri runā par Kristu kā Ķēniņu un Viņa atnākšanu. Pēc 1000 gadu beigām sātans tiks uz īsu laiku atbrīvots. Cilvēki atkal sekos viņam cīņā pret Dievu, un viņi atkal tiks uzvarēti (Atkl.7–10). Būs visu cilvēku gan lielo gan mazo galīgais spriedums – Baltais soģa krēsls, kurā Dievs tiesās visus cilvēkus (Atklāsmes 20: 11-15), veco zemi un debesis iznīcinās uguns, sātanu iemetīs uguns ezerā, un tad iesāksies Mūžība, (Atkl. 21 un 22). "Viņš noslaucīs katru asaru no viņu acīm, un nāves vairs nebūs, un vairs nebūs ne sēru, ne raudāšanas, ne sāpju, jo viss vecais ir pagājis" (Atklāsmes 21: 4).
Kopsavilkums
Katrā no šiem laika periodiem – dispensācijām Dievs koncentrējās uz konkrētām cilvēku grupām, un arī noteikumi mainījās līdz ar laika maiņām. Piemēram līdz plūdiem un Noa cilvēki bija veģetārieši. Tomēr, kad Noa iznāca no plūdiem tiem tika atļauts ēst gaļu izņemot asinis. Šis Dieva nosacījums vēl joprojām ir spēkā.
Nevainības laikmetā vienīgais aizliegums bija neēst no konkrēta koka, kas prasīja vienkāršu paklausību. Cilvēka uzdevums šajā dispensācijā bija pārvaldīt zemi un to kopt, piepildīt to ar cilvēkiem.
Līdzīgi, kā ar bērniem, kad tie ir mazi, tiem ir noteikumi, ka jāiet noteiktā laikā gulēt, bet kad tie paaugas, tad šis laiks mainās, līdzīgi ar Dieva progresīvo atklāsmi, viņa noteikumi konkrētos laika periodos pret cilvēci mainījās.
Bauslības dispensācijā cilvēkiem tika uzlikti noteikumi, kas neeksistēja pirms šī laika un attiecīgi vairs nav arī tagad – mēs nerunājam tikai par desmit baušļiem, mēs arī runājam par dzīvnieku upurēšanu, vai to ka vainīgi cilvēki tika nomētāti ar akmeņiem, vai ka visiem vienreiz gadā bija jāierodas uz templi, jāatnes upuri utml.
Dispensācijas palīdz izprast veidu, kā Dievs darbojās ar cilvēci tās vēsturē. Tas arī mācīja cilvēkiem, ka tie nespēj pastāvēt bez Dieva, ka viņiem ir nepieciešams glābējs, kas neatkarīgi no viņu nopelniem tos varēs atbrīvot, atjaunot attiecībās ar Dievu. Tas arī rāda, ka tikai būdami labvēlīgās attiecībās ar Dievu cilvēks var pastāvēt un pilnvērtīgi eksistēt.
Šī mācība nav evaņģēlijs un tā to nekad neaizvietos, bet tikai palīdzēs ieraudzīt mūsu nespēcību un Dieva lielo pacietību un mīlestību pret mums.