​

7. atslēga: Valstība ir noraidīta un atlikta

Derek Walker - End Times Prophecy - Part 1

​

VALSTĪBA TIKA ATLIKTA uz 2000 gadiem, jo Izraēls noraidīja Jēzu kā savu Mesiju-Ķēniņu un Jauno Derību, ko Viņš viņiem piedāvāja Savās asinīs.

​

    Šis fakts nav vispārpieņemts, taču tā izpratne ir būtiska, lai varētu saskaņot Vecās Derības pravietojumus ar Jauno Derību.

    

   Jēzus, sekojot Vecās Derības pravietojumiem, piedāvāja Izraēlam valstību, un šie pravietojumi nepiepildījās līdz ar garīgo Dieva valstību, kuru Jēzus nodibināja ar Draudzes starpniecību. Tātad ir skaidrs, ka valstība netika izveidota burtiski. Tā tika atlikta, un Dievs iestarpināja laikmetu, kas līdz tam bija Dievā apslēpts noslēpums (kas, kā mēs redzēsim, ir Jaunās Derības mācība). Ja Mesijas valstība netika atlikta, tad Jēzus atnestajai garīgajai Draudzes laikmeta valstībai vajadzētu būt pravietojumu piepildījumam, taču pravieši nesludināja un neparedzēja šāda veida valstību - un līdz ar to rodas liela problēma, skaidrojot šos pravietojumus!

​

    Kāpēc Valstība tika atlikta? Tas ir skaidri saprotams, lasot Evaņģēlijus, jo, kaut arī daudzi cilvēki no izraēliešiem pieņēma Kristu, tomēr Izraēls kā tauta (viņu vadītāji) Viņu noraidīja, neskatoties uz daudziem pierādījumiem, ko Kristus tiem deva. "Viņš nāca pie savējiem, un savējie (IZRAĒLS) Viņu nepieņēma. Bet visi, kas Viņu uzņēma, tiem Viņš deva tiesības kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa vārdam." (Jāņa, 1:11,12).

    Ja Izraēls būtu pieņēmis Jēzu kā savu Ķēniņu, Jēzus tajā pašā gadā (33.m.ē.) būtu varējis nodibināt valstību. Taču, tā kā viņi noraidīja Viņu, valstība tika atlikta uz 2000 gadiem. Tā kā šī paaudze noraidīja Jēzu kā savu Ķēniņu, sakot, ka mums nebūs cita ķēniņa, kā tikai Cēzars, Dievs noraidīja iespēju viņiem iegūt valstību. Tomēr tas nenozīmē, ka valstība netiks izveidota, jo valstības pamatā ir Dieva beznosacījuma apsolījumi un derība ar Ābrahāmu. Tas vien nozīmēja to, ka Kristus paaudze to nevarēja saņemt. Tā bija valstības atlikšana, nevis atteikšanās no tās.

​

    Jēzus, aprakstot to kā Izraēls Viņu ir noraidījis, sacīja: "Dieva valstība jums tiks atņemta un dota tautai (paaudzei nākotnē), kas nesīs tās augļus (tautai, kas būs garīgi kvalificēta saņemt valstību).” (Mateja, 21:43). Šī atlikšana līdzinās izraēliešu neveiksmei savas neticības dēļ iegūt Apsolīto zemi (valstības simbols). Viņi tika izglābti, pateicoties Pashā jēra asinīm, un tajā pašā gadā būtu varējuši iegūt zemi savā īpašumā, taču neticības dēļ viņi 40 gadus tika aizkavēti tuksnesī, līdz radās jauna paaudze, kura varēja tajā ieiet. Līdzīgi patiesais Pashā Jērs tika nogalināts 33.g.m.ē. un, ja Izraēls būtu noticējis, viņi būtu varējuši iegūt  Ķēniņa valstību jau tajā pašā gadā. Taču savas neticības dēļ tā 2000 gadus (40 Jubilejas!) klīst pa tautu tuksnesi, bet drīz tā iegūs apsolīto valstību.

​

    Gatavojoties valstībai, Jēzus meklēja Izraēlā ticību un atgriešanos. Jānis un Jēzus ieradās ar vēsti: “Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir klāt. Atgriezieties no grēkiem un ticiet evaņģēlijam.” (Marka, 1:15). Ievēro to, ka, lai iegūtu piedāvāto valstību, viņiem bija jāatgriežas no grēkiem un jānotic Mesijam. Lai viņi būtu kvalificēti ieiet Valstībā, viņiem vajadzēja būt pārradītiem un saņemt grēku piedošanu caur Jauno Derību, kas ir Kristus asinīs. (Tad, kad Kristus atgriezīsies, notiks tiesa pār dzīvajiem ebrejiem un pagāniem, un tikai ticīgajiem būs atļauts ieiet valstībā).

​

    Lai varētu izveidot valstību, Izraēlam bija jāpieņem Kristus un jābūt garīgi kvalificētiem. Apsolītā valstība balstās Dieva derībā ar Izraēlu. Tā kā valstība ir centrēta uz Izraēlu, tā nevar tikt izveidota bez Izraēla līdzdalības. Tāpēc tikai Savā otrajā atnākšanā Jēzus izveidos valstību pēc tam, kad Izraēls atgriezīsies no grēkiem un pieņems Viņu kā savu Mesiju: “Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nonāvē praviešus un nomētā akmeņiem tos, kas pie tevis ir sūtīti! Cik bieži es gribēju sapulcināt vienkopus tavus bērnus, kā putns pulcina mazuļus zem saviem spārniem, bet jūs negribējāt. Redzi, jūsu nams jums ir atstāts izpostīts un pamests. Un es jums saku: jūs vairs neredzēsiet mani līdz tam, tiekams jūs teiksiet: svētīts, kas nāk Kunga vārdā!” (Mateja, 23: 37-39)

​

Mesijas Valstībā Dievs piepildīs visu Ābrahāma derību ar Izraēlu.

​

Tajā ietilpst: 
1. TAUTĪBA un ZEME (Palestīniešu derība) 
2. MŪŽĪGS ĶĒNIŅŠ un VALSTĪBA (Dāvida derība) 
3. PĀRPILNA GARĪGA DZĪVĪBA un SVĒTĪBAS (Jaunā Derība).

​

    Jaunā Derība netika noslēgta pirms Kristus; tā tikai bija apsolīta (Jer., 31: 31-34). Dievs, dodot izraēliešiem pagaidu Veco Derību (dzīvnieku asinīs), sagatavoja viņus mūžīgai JAUNAI derībai (Dieva asinīs). Izraēla tauta pieņēma Mozu kā VECĀS DERĪBAS starpnieku un stājās šajā derībā pie Sinaja kalna VASARSVĒTKU DIENĀ, un Mozum vajadzēja viņus vadīt  iegūt zemi (valstību). Līdzīgi JĒZUS nāca kā “pravietis līdzīgs Mozum” (5.Mozus 18:15-19), un viņiem vajadzēja Viņam paklausīt kā Jaunās Derības starpniekam, lai Viņš viņus vadītu iegūt  valstību. Ja izraēlieši būtu pieņēmuši Jēzu un Viņa Derību, viņi kā tauta būtu iegājuši JAUNAJĀ DERĪBĀ VASARSVĒTKU DIENĀ un tajā pašā gadā viņiem būtu bijusi valstība. Tādējādi tiktu aizstāta VECĀ Mozus derība, sniedzot piedošanu un garīgu svētību. Taču viņi noraidīja Kristu, kā rezultātā valstības piedāvājums tika atlikts un Draudze tika “iepotēta” Kristū, un tagad bauda Jaunās Derības svētības. Nākotnē Izraēls kā tauta ieies Jaunajā Derībā, tiks izglābts un kļūs par pagodinātu tautu Tūkstošgades valstībā, un visi tai dotie Dieva apsolījumi tiks piepildīti.

    Tagad mēs saprotam iemeslu, kāpēc šis pašreizējais laika posms (un Draudze) nevarēja tikt skaidri atklāts Vecajā Derībā (lai gan atskatoties mēs varam redzēt Draudzi dažās Vecās Derības simbolos, taču tā nav skaidri un tieši pieminēta, jo Dievs to paturēja kā noslēpumu, kuram vajadzēja atklāties īstajā laikā). Mesiāniskā valstība nevar izveidoties, kamēr Izraēls nav pieņēmis ĶĒNIŅU un viņa atnesto JAUNO DERĪBU. Šī garīgā prasība bija nepieciešama, lai viņi varētu ieiet valstībā un lai Valstība varētu ienākt viņos, taču viņi izvēlējās turēties pie VECĀ DERĪBAS (viena izslēdz otru).

​

    Jēzus atnāca (1) GLĀBT un nodibināt savās asinīs JAUNU Derību un (2) kā jūdu ķēniņš izveidot VALSTĪBU. Taču, lai tas būtu iespējams, Izraēlam vispirms bija Viņš jāpieņem. Jēzus pasludināja, ka valstība ir klāt un Viņš ir tās ķēniņš (skat. Mateja evaņģēliju), un, ja tauta būtu Viņu PIEŅĒMUSI, tad tiktu izveidota VALSTĪBA. Bet viņi NORAIDĪJA piedāvājumu (un Dievs zināja, ka tā notiks). Tomēr tas bija īsts piedāvājums. Ja Dievs jau iepriekš būtu skaidri pateicis, ka viņi to noraidīs un ka būs 2000 gadu Draudzes laikmets, tad tas nebūtu bijis īsts piedāvājums. Tieši tāpēc Draudzes laikmets bija noslēpums, kuru Dievs caur Jēzu un Viņa apustuļiem varēja sākt atklāt tikai pēc tam, kad bija skaidrs, ka Izraēls nepieņems Kristu.

​

    Izmantojot šo atslēgu, mēs varam saskaņot Vecās Derības pravietojumus ar Jauno Derību un izturēties pareizi pret tām abām (salikt kopā divas puzles pusītes). Draudze nepiepilda Mesijas laikmeta pravietojumus, bet tie burtiski piepildīsies tad, kad Jēzus atgriezīsies. Mesijas laikmets tika atlikts, jo Izraēls nebija gatavs. Tikmēr tika ieviesta Draudze, Dievā paslēptais noslēpums, lai glābšana varētu nonākt pie pagāniem. Draudze saņem visas Jaunās Derības garīgās svētības, kuras pravieši bija attiecinājuši uz Mesijas laikmetu: "…nākamības laikmeta spēkus" (Ebrejiem, 6:5).

​

    Pieņemot visas godības pilnās lietas, ko Jaunā Derība runā par Draudzi, mēs nedrīkstam izmest visu vareno, ko Dievs apsola darīt Izraēla labā. Lai cik svarīga ir Draudze, mēs esam tikai daļa Dieva kopējā plānā. Dievs piepildīs Savu plānu attiecībā uz Izraēlu saskaņā ar praviešu teikto, un Viņš piepildīs Savu plānu attiecībā uz Draudzi saskaņā ar apustuļu teikto.

  

 Evaņģēlijos un Apustuļu darbos ir skaidri parādīts tas, ka Izraēla tauta noraidīja Jēzu kā ķēniņu un kāda bija Dieva atbilde uz to.

​

    Patiesībā tā ir galvenā tēma Mateja evaņģēlijā, kurā Jēzus tiek atklāts kā Mesija ķēniņš, par kuru iepriekš ir pravietots.

​

1. Jēzus agrīnā kalpošanā Izraēlam. Viņš parādīja Sevi Izraēlam kā viņu Ķēniņu, apgalvojot, ka ir Mesija un paziņojot, ka valstība ir klāt, kā arī pierādot to ar daudziem brīnumiem (Mateja, 1:1–11:1). Tādējādi valstība bija gatava izpausties, ja Izraēls to pieņemtu.

​

2. Opozīcija. Viņš iestājās pret pieaugošo opozīciju un noraidījumu no Izraēlas līderu puses (Mateja, 11:2-16:12). Pēc divu gadu kalpošanas bija skaidrs, ka Izraēla vadītāji Viņu noraida. Šīs opozīcijas austākā pakāpe ir atklāta Mateja evaņģēlija 12. nodaļā, kad Jēzus paveica Mesijas brīnumu (ebreji zināja, ka šādu brīnumu spēj darīt vienīgi Mesija). Lai to izskaidrotu, vadītāji apsūdzēja Jēzu, ka Viņš ir velna, nevis Dieva Gara pārņemts (24.pants). Jēzus tiem teica, ka šis brīnums ir no Svētā Gara: "Bet, ja es izdzenu dēmonus ar Dieva Garu, tad Dieva valstība jau ir atnākusi pie jums." (28.p.). Viņš brīdināja viņus par sekām, kādas būs tad, ja viņi noraidīs Svētā Gara liecību par Viņu kā Kristu. Jēzus teica, ka, ja viņi Viņu noraidīs (un Viņa glābšanu), viņiem netiks piedots (31., 32.pants). Viņš brīdināja šo Izraēla paaudzi, ka, noraidot Jēzu kā Mesiju, viņi izdarīs nepiedodamu grēku un nonāks zem tiesas sprieduma.

​

    Viņš teica, ka dos tiem vēl vienu mesiānisku zīmi, lai pierādītu to, kas Viņš ir Jonas zīme, ks bija Viņa augšāmcelšanās no miroņiem pēc trim dienām: “Tad pie viņa vērsās rakstu mācītāji un farizeji un sacīja: “Skolotāj, mēs no tevis vēlamies kādu zīmi redzēt.” Jēzus tiem atbildēja: “Samaitāta un laulības pārkāpēju paaudze meklē zīmi, bet cita zīme tai netiks dota kā vien pravieša Jonas zīme. Kā Jona trīs dienas un trīs naktis bija milzu zivs vēderā, tā arī Cilvēka Dēls trīs dienas un trīs naktis būs zemes sirdī.” (Mateja, 12:38-40, arī 16:1-4). 

   Jēzus salīdzināja Sevi ar Jonu (Kristus simbols), kurš nomira un piecēlās pēc trīs dienām ar rētām (kas bija pierādījums notikušajam), ko uz viņa ķermeņa bija radījušas skābes lielās zivs vēderā. Šī brīnumainā zīme apstiprināja viņa vēstījumu un ninivieši ticēja, atgriezās un tika izglābti no sprieduma pēc tam, kad Jona 40 dienas bija pavadījis kopā ar viņiem. Tādā pašā veidā Jēzus nāve un augšāmcelšanās pēc trīs dienām (ar rētām uz Viņa ķermeņa kā pierādījumu) bija Viņa vislielākā zīme Izraēlam (kas apstiprināja Viņa apgalvojumus).

   Arī Jēzus pēc visa notikušā 40 dienas bija kopā ar Izraēlu, bet tie tomēr Viņu noraidīja. Rezultātā tā vietā, lai Izraēla mantotu valstību, tie saņēma tiesas spriedumu. Tagad Jēzus zināja, ka Izraēls Viņu noraidīs: "Ninivieši celsies tiesas dienā pret šo paaudzi un to notiesās; jo, kad Jona sludināja, tie atgriezās no grēkiem. Un, redzi, šeit ir vairāk nekā Jona. Dienvidu ķēniņiene celsies tiesas dienā pret šo paaudzi un to notiesās, jo viņa nāca no tālām zemēm dzirdēt Sālamana gudrību; un, redzi, šeit ir vairāk nekā Sālamans." (41., 42.p.).

​

    Visbeidzot, Jēzus līdzībā vēlreiz brīdināja Izraēlu par sekām, kas saistītas ar Viņa noraidīšanu: “Kad nešķīstais gars no cilvēka ir izgājis, tas apstaigā izkaltušas vietas, meklēdams mieru, bet neatrod. Tad tas saka: es atgriezīšos savā mājoklī, no kura izgāju. Un atnācis viņš atrod to brīvu, izslaucītu un uzpostu. Tad viņš iet un ņem sev līdzi septiņus citus garus, par sevi ļaunākus, un iegājuši tie tur mājo. Un beigās šim cilvēkam kļūst daudz ļaunāk, nekā bija sākumā. Tā notiks arī šai ļaunajai paaudzei.”(Mateja, 12: 43-45). 

​

    Izraēla nams tika iztīrīts ar Jāņa Kristītāja kalpošanu, kurš sagatavoja tautu Jēzus atnākšanai un valdīšanai kā Mesijam. Tomēr tie Viņu noraidīja, un nams palika tukšs jeb brīvs. Tā rezultātā tajā pašā paaudzē Izraēlā iebruks un pār to nāks liels ļaunums (tas piepildījās 70.gadā, kad romieši iebruka un iznīcināja Jeruzalemi, nodedzināja templi un izkaisīja Izraēla tautu citās tautās).

​

3. Noslēpumainā valstība atklāta. Tas Jēzus kalpošanā bija pagrieziena punkts. Viņš sāka sagatavot mācekļus JAUNAI dispensācijai - tam, kas notiks pēc Viņa nāves un augšāmcelšanās - NOSLĒPUMA ATKLĀŠANAI. (Tas bija tik radikāli, ka viņi nebija gatavi pilnai atklāsmei, kas tiks dota pēc augšāmcelšanās, jo īpaši tai, kas nāca ar apustuļa Pāvila starpniecību – Jāņa, 16: 12,13). Mateja (12:46-50) un Mateja 13. nodaļā Jēzus līdzībās deva Saviem mācekļiem jaunu mācību, kas bija pirmā Noslēpumā turētās valstības (Draudzes laikmets) atklāsme, kuru Viņš ieviesīs Mesijas valstības vietā, jo tagad bija skaidrs, ka Izraēls noraida Viņa piedāvājumu. Šīs līdzības mēs pētīsim vēlāk šajā grāmatā. Šādā veidā Jēzus varēja Saviem mācekļiem atklāt Noslēpumu, tai pašā laikā neatklājot to neticīgajiem vadītājiem. Tas bija nepieciešams, jo Izraēls vēl nebija pieņēmis galīgo lēmumu, un Dievs to vēl nebija atmetis. Tas ir sīki izpētīts šīs grāmatas otrajā daļā.

​

4. Kad Dievs atmeta Izraēlu?

       Daži uzskata, ka Izraēls tika atmests jau šajā brīdī (pirms krusta), taču:

(1) viņiem vispirms bija jāredz Jonas zīme (Jēzus Kristus augšāmcelšana no pazemes pēc trim dienām – Mateja, 12:28-32) un jābūt iespējai to noraidīt. Šī bija vislielākā mesiāniskā zīme, un to noraidot, nebūtu vairs nekāda attaisnojuma.

(2) nepiedodamais Svētā Gara liecības noraidīšanas grēks piepildījās tikai Vasarsvētku dienā, kad Gars tika izliets.

(3) To apstiprina fakts, ka Apustuļu darbos (3:19–23) Izraēlam joprojām tika piedāvāta valstība, ja viņi atgrieztos.

(4) Dažus mēnešus vēlāk, Lūkas (13:5-9), Jēzus stāstīja līdzību par vīģes koku: "Nebūt ne, es jums saku, bet, ja jūs neatgriezīsieties no grēkiem, jūs visi tāpat aiziesiet bojā. Tad viņš stāstīja šādu līdzību: “Kādam cilvēkam bija vīģes koks (IZRAĒLS), stādīts viņa vīnadārzā (ZEME), un viņš nāca un meklēja tajā augļus (TICĪBA), bet neatrada. Un viņš sacīja dārza kopējam (DIEVAM TĒVAM): redzi, jau trīs gadus (Jēzus kalpošanas laiks) es te nāku cerībā atrast augļus šajā vīģes kokā, bet neatrodu. Nocērt to! Ko tas velti izsūc zemi (ievēro, ka Izraēla atmešana rezultēsies tajā, ka viņiem tiks atņemta zeme)! Bet dārza kopējs atbildēja: kungs, atstāj to vēl šo gadu, kamēr es to aproku un apmēsloju. Un, ja tas turpmāk dos augļus, labi; bet, ja ne, tad nocērt to.”

 

         Šajā līdzībā Jēzus brīdina Izraēlu par gaidāmo iznīcību. Jēzus ir cilvēks, kurš trīs gadus kalpoja Izraēlam (vīģes kokam), kas tika iestādīts zemē (vīna dārzā). Viņš nāca, meklēdams ticību, un neko neatrada, un tādēļ šajā kalpošanas posmā Viņš lūdza Dārznieku (Dievu Tēvu) nocirst koku, jo tas izsūc zemi, bet nepilda savu mērķi. Tad Dārznieks lūdza, lai pirms sprieduma pasludināšanas viņam tiek dots vēl viens žēlastības gads. Ja tas nāks par labu - tad tas paliks, bet ja nē - tad pēc šī gada Jēzus atmetīs Izraēlu, kā rezultātā viņi tiks padzīti no zemes. Jēzus kalpošana kopumā ilga trīsarpus gadus. Tāpēc šī līdzība tika stāstīta sešus mēnešus pirms Viņa došanās pie krusta. Papildus gads beidzās vēl sešus mēnešus pēc krusta. Tāpēc tad, kad Izraēls neatgriezās, Jēzus sešus mēnešus pēc krusta oficiāli garīgi atmeta Izraēlu, jo tas nenesa ticības augļus. Tas savukārt noveda pie tā, ka 70. gadā pēc Kristus romieši iznīcināja Jeruzālemi un aizveda Izraēla tautu no viņu zemes, kā jau Jēzus daudzkārt to bija paredzējis.

 

      Izraēlas atmešana 33. gadā, sešus mēnešus pēc krusta, bija svarīgs notikums, tāpēc tam noteikti ir jābūt skaidri iezīmētam Rakstos. Tas ir aprakstīts Apustuļu darbu grāmatas 7. nodaļā Stefana runā, pirms viņa kā mocekļa nāves.

 

          Lai gan viņu atmešana vēl nebija notikusi (brīdī, kad Jēzus stāstīja šo līdzību), tomēr tad, kad bija redzams, ka Izraēls nepieņems Kristu, Jēzus šajā posmā sāka mainīt Savu kalpošanu, vairs nesludinot valstību kā klāt esošu, bet tā vietā (kā mēs redzēsim) Viņš paziņoja, ka valstība tiek aizturēta un tuvojas tiesa (godības vietā) pār Izraēlu par to, ka viņi noraidīja Jēzu.

 

5. Valstības atlikšana ir attēlota līdzībās

         Lūka un Matejs stāsta divas līdzīgas līdzības par viesībām, kas tiek rīkotas Izraēlam. Izraēls noraida ielūgumu, un tā rezultātā uzaicinājums tiek nodots citai cilvēku grupai. Tomēr šīs līdzības nav identiskas, un katra no tām māca atšķirīgu patiesību. Mateja līdzībā ir kāzu svinības, kas simbolizē Mesijas valstību (kas ietver Jaunās Derības svētības). Tad, kad Izraēls noraidīja piedāvājumu, svinības (Mesijas valstība) tika atliktas, un šajā laikā Izraēls tiks tiesāts, un uzaicinājums kļūt par Mesijas nākotnes valstības daļu tiek izsūtīts pa visu pasauli. Savukārt Lūkas līdzībā svinību mielasts nav kāzas, bet gan piedalīšanās Jaunās Derības svētībās. Tad, kad Izraēls noraidīja ielūgumu, svinības joprojām notiek, bet pilnīgi cita cilvēku grupa (pagāni) Kristū tiek aicināti piedalīties Jaunajā Derībā (tas iezīmē Draudzes laikmetu).

 

        Mateja 22:2-10 aprakstīts kāzu mielasts: “Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam (Dievam), kas rīkoja savam dēlam (Jēzum Kristum) kāzas. Viņš sūtīja savus kalpus paziņot aicinātajiem (Izraēlam) par kāzām, bet tie negribēja nākt.” (2., 3.pants).

 

          Laulības notiek starp Kristu un Viņa Līgavu (visiem augšāmceltajiem ticīgajiem), kas notiks Mesijas valstības atklāšanās brīdī. Tūkstošgades valstība iesāksies ar Jēra kāzu mielastu, un šo laikmetu raksturo svētki, jo ēšana un dzeršana nozīmē visu Jaunās Derības svētību saņemšanu. Par tām tika samaksāts ar Kristus asinīm, un tās ir brīvi izlietas caur Svēto Garu. Tie, kuri tiek aicināti pievienoties šiem svētkiem, joprojām atrodas savā dabiskajā ķermenī. Viņi ir aicināti nākt un piedalīties Jaunās Derības garīgajās svētībās, kaut arī vēl nav augšāmcelti. Pirmie uzaicinātie viesi bija Izraēls, jo ar Ābrahāma derības starpniecību viņiem bija jāieņem pirmā vieta valstībā. Viņi jau iepriekš bija aicināti caur praviešiem, un tie gaidīja Mesijas ierašanās laiku, kas būtu brīdis, kad viņiem jāierodas svētkos. Tad, kad šis ierašanās laiks pienāca, Dievs sūtīja pie Izraēla savus kalpus (Jāni Kristītāju, Jēzu un Viņa mācekļus), lai aicinātu viņus uz kāzu mielastu. Viņi sludināja: "Valstība ir klāt, laiks ir klāt, Kristus ir atnācis. Gatavojieties un ticībā nāciet pie Kristus."

​

         Lai gan viņi jau iepriekš bija aicināti un caur Evaņģēliju saukti pievienoties, viņi nevēlējās ierasties. Valstība (svētki) tika piedāvāta Izraēlam, bet ielūgums tika noraidīts.

​

       "Viņš sūtīja vēl citus kalpus, likdams teikt aicinātajiem: redzi, mans mielasts ir sagatavots, mani vērši un nobaroti teļi jau ir nokauti, un viss ir gatavs, nāciet uz kāzām!" (4.pants).

​

        Nākamajos mēnešos pēc Jēzus Kristus upura pie Krusta Dievs atkal nosūtīja savus kalpus (apustuļus) pie Izraēla, lai aicinātu viņus uz kāzām (piedāvājot viņiem Mesijas valstību). Pateicoties Kristus nāvei, augšāmcelšanai un Svētā Gara izliešanai Vasarsvētkos, par visu bija samaksāts (visi Jaunās Derības nodrošinājumi), viss bija sagatavots un atradās uz galda. Izraēls joprojām varēja noticēt Kristum un pieņemt ielūgumu, un Mesiāniskie svētki (valstība) tobrīd notiktu, taču Izraēls noraidīja Kristus piedāvājumu par Valstību un Sevi kā Ķēniņu: “Taču tie nelikās ne zinis un aizgāja – cits uz savu lauku, cits savās veikala darīšanās. Bet pārējie, satvēruši viņa kalpus, par tiem ņirgājās un tos nonāvēja (vajājot Viņa kalpus, Izraēls apstiprināja to, ka noraida Dēlu). Ķēniņš sadusmojās un nosūtīja savu karaspēku iznīcināt šos slepkavas un nodedzināt viņu pilsētu (spriedums par Mesijas noraidījumu, kura rezultātā romieši 70. gadā iznīcināja Jeruzalemi). Tad viņš sacīja saviem kalpiem: kāzām (valstībai) viss ir sagatavots, bet aicinātie nebija cienīgi (Dievs bija gatavs nodibināt valstību, bet, tā kā Izraēls piedāvājumu noraidīja, Viņam bija jāatliek kāzas un svētki); ejiet pa apkārtējiem ceļiem un aiciniet kāzās visus, ko vien sastopat (tā kā Izraēls noraidīja ielūgumu, svētki (valstība) tiek aizkavēti uz kādu periodu, kura laikā Dievs uzsāk jaunu programmu, aicinot visus cilvēkus piedalīties svētkos (valstībā), it īpaši tos, kuri iepriekš bijuši ārpusē (pagāni)! Kalpi izgāja uz ceļiem un atveda visus, ko vien sastapa, gan ļaunus, gan labus (Draudzes laikmetā Viņa kalpi dodas pa visu pasauli sludināt Evaņģēliju visiem cilvēkiem, aicinot tos pievienoties Dieva Valstībai.); un (tā rezultātā) kāzu nams bija pilns mielasta viesiem.” (11.-14.p.). Tas parāda ainu laikmeta beigās, kad Jēzus atgriezīsies uz kāzu mielastu (Mesijas valstība) (11.p.). Daudzi ir pieņēmuši ielūgumu (ticīgie) un tādējādi kļūs par daļu no valstības (svētkiem). Glābšana nāk no žēlastības, ticot Evaņģēlijam un pieņemot Dieva uzaicinājumu. Pēc atgriešanās Jēzus tiesās ticīgos pēc viņu darbiem, un viņi tiks vai nu atalgoti vai zaudēs kaut ko no godības.

 

        Lūkas, 14:15-24 aprakstīti svētki, bet tie nav konkrēti kāzu svinības, jo tagad galvenā uzmanība tiek pievērsta Jaunās Derības garīgo svētību mielastam. Lai gan sākotnēji šīs svētības bija saistītas ar Mesijas valstību, taču tad, kad Izraēls noraidīja šo valstību, Dievs deva šīs svētības Draudzei (visiem, kuri pieņem Evaņģēlija aicinājumu nākt un piedalīties glābšanā): “Kad to dzirdēja kāds no tiem, kas sēdēja pie galda, tas sacīja: “Laimīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā (mesiāniskajā).” Jēzus sāka viņam stāstīt: “Kāds cilvēks rīkoja lielu mielastu un daudzus uz to saaicināja. Ap mielasta laiku viņš nosūtīja savu kalpu pie aicinātajiem sacīt: nāciet, viss jau ir gatavs! (Tāpat kā Mateja evaņģēlija līdzībā, arī šeit Izraēls ir uzaicināts uz svētkiem, lai piedalītos Jaunās Derības svētībās, kas sagatavotas caur Kristus asinīm.) Tie visi kā viens sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu nopircis lauku, un man ir jāiet to apskatīt. Lūdzu, pieņem manu aizbildināšanos (šīs atrunas atklāja viņu nevēlēšanos ierasties)! Un cits sacīja: es esmu nopircis piecus pārus vēršu un eju tos pārbaudīt. Lūdzu, pieņem manu aizbildināšanos! Vēl cits sacīja: es sievu esmu apņēmis un tādēļ nevaru nākt. Kalps ieradies to paziņoja savam kungam. (Izraēla tautas vairums noraidīja Kristus laipno uzaicinājumu vakariņot pie Viņa galda.) Tad nama saimnieks sadusmojās un sacīja savam kalpam: izej steigšus pilsētas ielās un ieliņās un ved šurp nabagus, tizlus, aklus un kroplus! Kalps teica: kungs, ir noticis, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: dodies pa ceļiem un sētām un piespied nākt visus, lai mans nams būtu pilns! Es jums saku: neviens no aicinātajiem vīriem manu mielastu nebaudīs.”

 

            Ēdiens (Jaunās Derības svētības) neaizies bojā un vakariņas notiks, tomēr ar citiem viesiem. Tagad šis uzaicinājums ir dots visiem cilvēkiem (īpaši tiem, kuri iepriekš nebija uzaicināti - pagāniem); ar Jaunās Derības starpniecību viņi var nākt un piedalīties valstības garīgo svētību mielastā, savukārt tie, kuriem vakariņas bija sagatavotas un kuri uzaicinājumu bija noraidījuši, tiek izslēgti no glābšanas (neticīgais Izraēls). Glābšana nāk no žēlastības, ticot un pieņemot Kristus aicinājumu nākt mieloties pie Viņa galda, ticībā saņemot Viņa garīgās svētības, kas mums brīvi dotas Kristū.

 

6. Draudze tiek paziņota.

            Tad, kad Izraēls noraidīja Jēzu, Viņš izsludināja jaunas cilvēku grupas celtniecību - Draudzi, kas ir atšķirīga no Izraēla, un uz laiku, kamēr Izraēls būs ārpus sadraudzības, būs Dieva liecinieki uz zemes: "Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks." (Mateja, 16:18.) Šī ir pirmā reize, kad Draudze, kas tobrīd vēl neeksistēja, tiek pieminēta. Jēzus šeit paskaidro, kuri piederēs Draudzei un kā Draudze tiks celta (13.-17.p.). Draudze tiek celta uz pamata, kas ir Jēzus, un to veido cilvēki, kuriem ir personīga atklāsme par to, ka Viņš ir Kristus, Dzīvā Dieva Dēls, un kuri Viņam tic, atzīstot Viņu kā savu Kungu. Šāds cilvēks kļūst par dzīvu akmeni. (“petros” = Pēteris), kas tiek celts uz klints (augšāmceltā Kristus), un tādējādi viņam ir Kristus daba un Kristus uzvara pār nāvi un elli. Pateicoties Jēzus nāvei un augšāmcelšanai, tagad ir iespējams celt draudzi: "No tā laika Jēzus sāka saviem mācekļiem atklāti teikt, ka viņam būs jāiet uz Jeruzālemi un būs daudz jācieš no vecajiem, virspriesteriem un rakstu mācītājiem un ka viņam jātiek nonāvētam un pēc trim dienām augšāmceltam." (21.p.). Tuvojoties brīdim, kad Izraēls noraidīs Jēzu un Viņa nenovēršamajai nāves kulminācijai, Viņš sāka sagatavot Savus mācekļus gaidāmajiem notikumiem.

​

7. Apskaidrošana 

            Jēzus vēl joprojām plānoja nodibināt Savu valstību. Ar Apskaidrošanas notikumu Viņš Saviem mācekļiem parādīja to godību, kādā Viņš nāks atkal, lai izveidotu Savu valstību.

 

            ”Jo Cilvēka Dēls nāks sava Tēva godībā līdz ar saviem eņģeļiem, un tad viņš ikvienam atmaksās pēc viņa darbiem. Patiesi es jums saku: daži no tiem, kas šeit, nāvi nebaudīs, pirms nebūs redzējuši Cilvēka Dēlu nākam savā Valstībā.” Pēc sešām dienām Jēzus ņēma sev līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni, viņa brāli, un uzveda tos savrup kādā augstā kalnā, un viņš tapa pārveidots to priekšā – viņa vaigs mirdzēja kā saule, un viņa drēbes tapa baltas kā gaisma. Un, redzi, tiem parādījās Elija un Mozus – tie sarunājās ar Jēzu. Un Pēteris vērsās pie Jēzus un sacīja: “Kungs, šeit mums ir labi, ja tu gribi, es šeit uzcelšu trīs teltis – vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.” Kad viņš vēl runāja, redzi, spožs padebesis tos apēnoja, un pēkšņi balss no padebeša atskanēja: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts, klausiet viņu!” Mācekļi, to dzirdēdami, ļoti nobijušies krita uz sava vaiga. Jēzus pienāca tiem klāt un pieskāries teica: “Celieties un nebaidieties!” Acis pacēluši, tie vairs nevienu citu neredzēja kā vienīgi Jēzu. Kāpjot no kalna lejā, Jēzus tiem pavēlēja: “Nestāstiet nevienam par šo redzējumu, kamēr Cilvēka Dēls nebūs uzcēlies no mirušajiem.” Tad mācekļi izjautāja viņu: “Kādēļ rakstu mācītāji teic, ka Elijam jānāk papriekš?” Viņš tiem atbildēja: “Elija gan nāk un visu atjaunos, bet es jums saku: Elija jau atnāca, bet tie viņu nepazina un izrīkojās ar viņu, kā gribēja. Tāpat arī Cilvēka Dēlam būs jācieš no tiem.” Tad mācekļi saprata, ka viņš tiem bija runājis par Jāni Kristītāju. (Mateja, 16:27–17:13).

 

            Pētera teiktais vēlāk apstiprina to, ka Apskaidrošana bija gaidāmās Mesijas valstības simbols 2.Pētera, 1:16–19: “Nevis sagudrotiem stāstiem sekodami, bet kā viņa varenības aculiecinieki mēs jums atklājām mūsu Kunga Jēzus Kristus spēku un atnākšanu. Kad viņš no Dieva Tēva saņēma godu un slavu, varenās godības balss atskanēja, pavēstīdama viņam: šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts. Šo balsi mēs dzirdējām no debesīm atskanam, kad kopā ar viņu bijām uz svētā kalna. Turklāt mums ir praviešu vārds (Vecās Derības praviešu teiktais par Viņa nākšanu un Viņa valstību), kas ir vēl stiprāks (ar Apskaidrošanās zīmi, ko piedzīvoja un par ko liecnāja Jaunās Derības apustuļi), un jūs darāt labi, tam pievēršoties kā degošai lāpai krēslainā vietā (pasaulē vēl ir nakts, un tāpēc mums ir jādzīvo Vārda gaismā), līdz kamēr (1) uzausīs (Kristus parādīsies godībā, mirdzot kā saule, lai ar Savu atnākšanu nodibinātu Valstību) diena (Mesijas valstības 1000 gadi) un (2) rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs.”

 

            Rīta zvaigzne parādās tad, kad vēl ir tumsa (to redz tikai nomodā esošie), neilgi pirms saule uzlec, lai pamodinātu visu pasauli. Šeit runāts par godības izliešanos (izpausmi) ticīgo sirdīs, pirms Dēla godība tiks izpausta pasaulei. Protams, ka tas attiecas uz Paraušanu! Tādējādi mēs varam sagaidīt divas Dieva izpausmes, par kurām ir pravietots (Paraušana un Kristus otrā atnākšana). Līdz tam mums ir Dieva Vārda drošā gaisma, kurā dzīvot (ko veido Vecās Derības pravieši, kurus apstiprina Jaunās Derības apustuļi, piemēram, Pēteris). Ievēro, ka Pēteris teica, ka Jaunā Derība apstiprina Vecās Derības pravietojumus (nevis tos noliedz vai skaidro citādāk).

 

Apskaidrošanā bija redzami galvenie valstības elementi.

1. Apskaidrots Kristus, kurš valda ar Tēva atbalstu (Tēva teiktie vārdi apstiprināja Viņu ķēnišķīgajā amatā, turpretī Viņa kristīšanas brīdī Tēvs Viņu apstiprināja pravietiskajā amatā un Jāņa (12:28) Tēvs atkal runāja, apstiprinot Viņu augstā priestera kalpošanā, kuru Viņš piepildīja ar Savu nāvi, augšāmcelšanos un uziešanu debesīs).

2. Apskaidrotie svētie (Mozus attēlo tos, kuri nomirstot pametīs zemi. Elija attēlo tos, kuri saņem apskaidrošanu caur Paraušanu).

3. Trīs mācekļi pārstāvēja ticīgos jūdus, kuri joprojām ir dzīvi uz zemes un bauda godību.

 

 

8. Ņemot vērā Izraēla stāvokli, Mesijas valstība vairs nevarēja atnākt tūlīt.

           

            Jēzus Savā pēdējā ceļojumā uz Jeruzalemi stāstīja Saviem mācekļiem līdzību, tādējādi sagatavodams tos tam, ka Viņš kādu laiku būs prom un ka Valstība netiks nodibināta uzreiz. Jo no pravietojumiem un no Viņa paša sludinātā mācekļi varēja noprast to, ka Viņš kā Mesija tūlīt nodibinās Valstību.

            Lūkas, 19:11-27: Viņiem klausoties, viņš stāstīja vēl vienu līdzību, tādēļ ka viņš bija jau tuvu Jeruzālemei, un viņi domāja, ka Dieva valstība tūlīt parādīsies. Tad viņš stāstīja: “Kāds dižciltīgs cilvēks (Jēzus) aizceļoja uz tālu zemi (pie Tēva labās rokas), lai saņemtu ķēniņa varu un tad atgrieztos (tā kā cilvēki noraidīja Viņa tiesības valdīt, Viņam bija jādodas pie augstākas varas).”

 

            Kaut kas līdzīgs notika arī Jēzus laikā. Tad, kad nomira Herods Lielais, Jūdeja tika atstāta viņa dēla Arheleja pārziņā, taču viņš sastapās ar ebreju pretestību. Šī iemesla dēļ viņa kļūšanu par karali aizkavējās un viņam bija jādodas uz Romu, lai iegūtu varu valdīt. Jūdi nosūtīju delegāciju ar 50 vīriem uz Romu, lai pateiktu Augustam, ka viņi nevēlās Arheleju kā karali, tomēr Roma piekrita viņa valdīšanai, un galu galā viņš atgriezās valdīt ar Romas atbalstu.

 

            Līdzīgi arī Jēzus saka, ka Viņam būs jādodas prom, jo ​​Izraēls bija Viņu noraidījis kā ķēniņu. Taču Viņš atgriezīsies Tēva noliktajā laikā un ar Tēva doto varu un Valstība tiks izveidota, bet būs ilga aizkavēšanās.

            “Sasaucis desmit savus kalpus, viņš iedeva tiem desmit naudas gabalus un sacīja tiem: saimniekojiet, kamēr es pārnāku (kamēr Viņš nav vēl atnācis, notiks svarīgs darbs - Draudzes laikmets). Līdzpilsoņi (Izraēls) viņu neieredzēja un sūtīja nopakaļ sūtņus, likdami sacīt: mēs negribam, ka viņš valdītu pār mums (viņi turpinās Viņu noraidīt arī tad, kad Viņš uzkāpa debesīs.). Kļuvis par ķēniņu, viņš atgriezās un lika sasaukt kalpus, kuriem bija iedevis naudu, lai uzzinātu, ko tie bija nopelnījuši (kad Jēzus atgriezīsies, Viņš nodibinās valstību, bet pirms tam Viņš iztiesās un atalgos savus kalpus - 16.-26.p.).

            Viņš atgriezīsies ar varu, un tiesās (nogalinās) visus tos, kas Viņu noraidīja kā ķēniņu. ”Bet manus ienaidniekus, kuri negribēja, ka es valdītu pār tiem, atvediet šurp un nokaujiet manā priekšā!” (27.p.). Tad, kad Viņš atgriezīsies, valstībā būs ļauts ieiet tikai ticīgajiem.

 

9. Dažas pēdējās dienas Jeruzalemē.

 

            Mateja, 21:4-5: Jēzus ar Savu triumfālo ieiešanu Jeruzālemē parādīja Sevi kā ķēniņu, tādējādi piepildot Caharijas (9:9).

            "Bet tas notika, lai piepildītos, ko Kungs caur pravieti ir sacījis: SAKIET CIĀNAS MEITAI: REDZI, TAVS ĶĒNIŅŠ NĀK PIE TEVIS LĒNPRĀTĪGS, JĀDAMS UZ ĒZEĻA, UZ JŪGA ĒZEĻMĀTES KUMEĻA.

            Daudzi Viņu sagaidīja ar oficiālu apsveikumu, kādu būtu jāsniedz Mesijam: "Bet ļaužu pūļi, kas gāja viņam gan pa priekšu, gan nopakaļ, sauca: "Ozianna Dāvida dēlam, SLAVĒTS, KAS NĀK KUNGA VĀRDĀ! Ozianna augstībā!" (Mateja, 21:9).

 

            Lūkas, 19:41-44: “Kad viņš pienāca tuvāk pilsētai, uzlūkojis to, viņš sāka raudāt,  sacīdams: “Ak, kaut tu šodien būtu sapratusi, kas nes tev mieru. Bet tas vēl ir apslēpts tavām acīm. Nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki (Roma) cels ap tevi nocietinājumus, tevi ielenks un spiedīsies uz tevi no visām pusēm. Tie notrieks tevi zemē un tavus bērnus, kas ir tevī, un neatstās akmeni uz akmens, tādēļ ka tu neapzinājies laiku, kad Dievs tevi apmeklēja.”

 

            Šī bija īpaša diena, kurā Izraēlam vajadzēja oficiāli pieņemt Kristu un tādējādi nodrošināt savu ieiešanu Miera valstībā. Taču viņu garīgais aklums attiecībā uz Kristu piesprieda tiem spriedumu, ko romieši īstenoja 70. gadā. Jeruzalemes iznīcināšanas iemesls bija tas, ka izraēlieši neatzina to, ka dzīvo Mesijas atnākšanas laikā un tādējādi Viņu noraidīja. Mēs redzēsim to, ka viņiem no pravieša Daniēla teiktā bija jāzina to, ka viņi dzīvo šajā laikā. Mesijas parādīšanās saistījās ar tempļa attīrīšanu (12.-13.p.) ​​un slimo dziedināšanu (14.p.), taču tautas vadītāji pretojās Viņam (15.p.); tomēr, pieņemot no cilvēkiem slavu (15-16.p.), Kristus apstiprināja Savus apgalvojumus.

 

            Nākamajā dienā, pēc tautas vadītāju oficiālā noraidījuma, Viņš nolādēja vīģes koku.

Mateja, 21:18-22: “Rīta agrumā ejot uz pilsētu, viņš sajuta izsalkumu, un, ieraudzījis ceļmalā vīģes koku, viņš piegāja tam klāt, bet, neatradis uz tā nekā cita kā vien lapas, viņš tam sacīja: “Lai nemūžam uz tevis vairs neienākas neviens auglis!” Un vīģes koks tūlīt nokalta. Mācekļi, to redzēdami (nākamajā dienā), brīnījās: “Kā gan vīģes koks tā uzreiz nokalta?”

 

            Vīģes koks sāka kalst tūliņ no saknēm uz augšu, bet tikai nākamajā dienā bija redzams, ka viss koks ir nokaltis (Marka, 11:20). Kā jau iepriekš pieminējām, vīģes koks simbolizēja Izraēlu. Jēzus nāca pie tā, bet neatrada uz tā augļus (ticību), tikai lapas (reliģiju). Tādējādi Jēzus simboliski īstenoja tiesu pār vīģes koku, parādot to, kas drīz notiks ar Izraēlu.

 

            Izraēlam bija Dieva aicinājums nest augļus, kurus citas tautas varētu ēst. Izraēlam bija jātic Dievam un Savam Mesijam, un jāsludina šo ticību pasaulei. Dievs Izraēlu īpaši svaidīja, lai tā būtu svētīta tauta un lai tā būtu par svētību citiem (1.Mozus, 12: 2). Taču pat pēc tam, kad Mesijas žēlastība bija izlieta pār Izraēlu, šī tauta palika neticībā (jeb neauglīga). Šis lāsts pār Izraēlu, ko izraisīja tas, ka tie nepārtraukti nenesa augļus, nozīmēja to, ka Dievs uz ilgāku laiku atstāj Izraēlu tā neticībā (aklums un sirds nocietināšana).

 

            Jēzus arī teica: "Lai nemūžam neviens vairs neēd augļus no tevis!” (Marka, 11:14). Tas norāda uz to, ka Viņš atņēma Izraēla tautai svaidījumu būt par Dieva liecību citām tautām. Viņš tiesāja vīģes koku (ar neauglību), nogriežot to no ūdens padeves (izraisot tā nokalšanu no saknēm). Līdzīgi arī vēlāk, 33. gadā, Jēzus izteica vārdus, tādējādi garīgi nocērtot Izraēlu un atstājot to neticības stāvoklī attiecībā pret Sevi. Tā kā pār koku izteiktais spriedums parādījās nākamajā dienā, tā arī spriedums pār Izraēlu fiziski izpaudās vēlāk - 70. gadā, kad Jeruzaleme tika iznīcināta un Izraēla tauta izklīdināta starp tautām. Šī līdzība parāda to, kā Izraēla nociršana izraisīja tās neauglību - garīgu aklumu un sirds nocietināšanu attiecībā uz savu Mesiju Draudzes laikmetā (Romiešiem, 11:25, 2.korintiešiem, 3:14-16).

 

            Konflikti ar līderiem turpinājās (Mateja, 21: 23-32), un to atklāja līdzība, kas parādīja viņu attieksmi pret Kristu. Mateja, 21:33–46 un Lūkas 20:9–19:

            “Klausieties citu līdzību! Reiz kāds nama saimnieks (Dievs) iestādīja vīna dārzu, (ticīgo Izraēlu) to iežogoja, ierīkoja vīna spiedi, uzcēla torni un izdeva dārzu vīnkopjiem (vadītājiem), bet pats aizceļoja (Lūkas saka – “uz ilgāku laiku”). Kad pienāca augļu ienākšanās laiks, viņš aizsūtīja savus kalpus pie vīnkopjiem, lai tie saņemtu no viņiem augļus. Vīnkopji, sagrābuši šos kalpus (praviešus), citus piekāva, citus nosita, vēl citus nomētāja akmeņiem. Tad viņš sūtīja citus kalpus, vairāk nekā iepriekš, taču arī ar tiem viņi darīja tāpat.

 

            Tad nama saimnieks sūtīja pie tiem savu dēlu (Jēzu), domādams: no mana dēla tie taču kaunēsies. Bet vīnkopji, viņa dēlu ieraudzījuši, runāja savā starpā: šis ir mantinieks! Ejam, nonāvējam viņu - un mantojums būs mūsu. Un, viņu sagrābuši, tie izmeta viņu ārā no vīna dārza un nonāvēja. (Šeit Jēzus paredz, ka jūdu līderi Viņu nogalinās).

 

            Kad atnāks vīna dārza saimnieks, ko viņš darīs ar šiem vīnkopjiem?" Tie atbildēja: "Viņš šos ļaundarus bez žēlastības nonāvēs (spriedums pār Izraēlu nāca 70. gadā) un izdos vīna dārzu citiem vīnkopjiem, kas viņam atdos augļus laikus."

 

            Tad Jēzus tiem jautāja: "Vai jūs nekad neesat lasījuši Rakstos? - Akmens (Jēzus), ko nama cēlēji (Izraēla līderi) atmetuši, ir kļuvis par stūrakmeni (galveno); tas ir KUNGA darbs un brīnums mūsu acīs. (Atstumtais un augšāmceltais Kristus kļūs par pamatu gan Draudzei (Mateja, 16:18), gan Mesiāniskajai valstībai (Daniēla, 2:34-35,44).) Tāpēc es jums saku: Dieva valstība jums tiks atņemta un atdota pagāniem, kas nesīs augļus.”

 

            Tam ir divkāršs pielietojums. Pirmkārt, Draudzes laikmetā garīgā Dieva valstība ir atņemta no Izraēla un piešķirta (galvenokārt pagānu) Draudzei, un Izraēla reliģiskie vadītāji vairs nav Dieva pārstāvji. Otrkārt, Mesijas valstība tika paņemta prom no šīs konkrētās Izraēla paaudzes, lai to piešķirtu vēlākajai Izraēla paaudzei - tiem, kuri ticēs Kristum (nesīs augļus).

 

            “Un, kas kritīs uz šo akmeni (noraidīs Kristu), tas sašķīdīs, bet, uz ko akmens kritīs, to tas sadragās (spriedums nāks pār tiem, kas noraidīs Kristu).” Virspriesteri un farizeji, dzirdēdami viņa līdzības, saprata, ka viņš runājis par tiem. Tie gribēja Viņu sagūstīt, bet baidījās no ļaudīm, jo ļaudis turēja Viņu par pravieti.”

 

            Mateja, 23: Jēzus paziņo bēdas (spriedumu) pār Izraēlu un tās vadītājiem, jo tie Viņu noraidīja. "Bet vai! jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs aizslēdzat Debesu valstību cilvēkiem; paši jūs neejat iekšā un neļaujat ieiet tiem, kas nāk." (13.p.). Viņi kopā ar saviem tēviem bija vainīgi praviešu slepkavībā, un tiesa notiks pie šīs paaudzes, jo viņi noraidīs un nogalinās pašu Mesiju (31.-36.p.): "Patiesi es jums saku: tas viss nāks pār šo paaudzi! Jeruzaleme, Jeruzaleme, tu, kas nokauj praviešus un nomētā akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti! Cik bieži es gribēju sapulcināt vienkopus tavus bērnus, kā putns pulcina mazuļus zem saviem spārniem, bet jūs negribējāt. (viņi noraidīja Viņu) Redzi, jūsu nams nu jums paliek izpostīts un pamests (templis un Jeruzaleme tika iznīcināti 70. gadā). Un es jums saku: jūs mani vairs neredzēsiet līdz tam, tiekams jūs teiksiet: svētīts, kas nāk Kunga vārdā! (Jēzus atgriezīsies tad, kad tauta un tās vadītāji Viņu pieņems, 37-39.p.)”

To teicis, Jēzus izgāja no tempļa un devās projām (pravietiska rīcība - Izraēla grēka dēļ Dieva godība pameta Templi caur Austrumu vārtiem). Tad mācekļi gāja pie viņa, lai norādītu uz tempļa būvēm. Bet viņš sacīja: "Vai jūs visu šo redzat? Patiesi es jums saku: šeit akmens uz akmens netiks atstāts, kas netiktu nopostīts." (Dievs ir atstājis templi, un nāks spriedums, kas notika 70.gadā, kad templis tika pilnībā iznīcināts (Mat., 24:1,2).)

 

            Savos pravietojumos Mateja 24. un Lūkas 21. nodaļā Jēzus vēlreiz paskaidro to, ka valstība nenāks tūlīt, bet Izraēlam tā vietā ir jāgaida tiesas spriedums, tostarp tempļa iznīcināšana un pagānu valdīšana pār Jeruzālemi, un tautas izkaisīšana starp tautām (Lūkas, 23:27-31).

 

            Tas piepildījās 66–73.gadā: "Bet, kad jūs ieraudzīsiet Jeruzālemi karaspēka ielenktu, tad ziniet, ka tās izpostīšana ir pienākusi. Tad tie, kas ir Jūdejā, lai bēg kalnos, bet, kas pilsētā, lai iziet no tās un, kas laukos, lai neieiet tajā, jo tās ir soda dienas, lai piepildītos viss, kas ir rakstīts. Vai! grūtniecēm un zīdītājām tajās dienās; jo liels posts nāks pār zemi un dusmas pār šo tautu. Un viņi kritīs no zobena asmens un kā gūstekņi tiks aizvesti pie visām pagānu tautām, un Jeruzālemi bradās pagānu kājas, līdz viņu laiki piepildīsies." (Lūkas, 21:20-24).

 

            Izraēla atjaunošana.

            Lūkas, 21:24: "Un viņi kritīs no zobena asmens un kā gūstekņi tiks aizvesti pie visām pagānu tautām, un Jeruzālemi bradās pagānu kājas, līdz viņu laiki piepildīsies."

 

            Pat paredzot spriedumu, Jēzus māca, ka Izraēls tiks atjaunots savā zemē un Jeruzalemē tad, kad pagānu laiki būs beigušies. Jēzus pravietoja par Izraēla atjaunošanu savā zemē arī ​​līdzībā par vīģes koku, kas ir Izraēla simbols. Tas pats vīģes koks, kuru Viņš nocirta un izmeta no vīna dārza Lūkas, 13.nodaļā, un tas pats vīģes koks, kuru Viņš nolādēja Marka 11. nodaļā, atkal uzcelsies un būs varena zīme tam, ka mēs esam pēdējā paaudze pirms Viņa atgriešanās.

           

            "Un viņš tiem stāstīja līdzību: "Uzlūkojiet vīģes koku un citus kokus (zīmes). Kad tiem pumpuri raisās, jūs paši, to redzot, zināt, ka vasara ir jau tuvu. Tāpat arī jūs, kad ieraudzīsiet to notiekam, ziniet, ka Dieva valstība ir klāt. Patiesi es jums saku: šī paaudze (kas redzēs vīģes koku) nezudīs, tiekams tas viss notiks." (Lūkas, 21:29-32.)

 

            Vīģes koks atkal parādīsies (Izraēla atdzimšana 1948. gadā). Tas norāda tikai uz lapām, nevis uz augļiem. Citi pravietojumi arī parāda to, ka Izraēls savā neticībā vispirms tiks savākts vienkopus un tad atgriezīsies pie ticības. Tā ir zīme, ka Kristus atnākšanas atnestā Mesijas valstība (vasara) ir pavisam tuvu. Jēzus skaidri saka, ka Mesijas valstība nāk - tā ir tikai aizkavējusies. Viņš piepildīs praviešu teikto par to, ka Viņš nāks godībā, lai nodibinātu valstību (Mateja, 24:29-31, 25:31-34)

 

            Jāņa evaņģēlijā no 14.–17. nodaļai Jēzus sagatavoja Savus mācekļus jaunai dispensācijai, mācot tiem par Jaunās Derības sākšanos Draudzes laikmetā un Jaunās Derības Svēto Rakstu veidošanos (Jāņa 14:26; 16:13,14).

​

10. Apustuļu darbos turpinās stāsts par to, ka Izraēls noraidīja Kristu

 

Apustuļu darbi 1.nodaļa:

            Apustuļu darbi (1:3) ir teikts, ka Jēzus 40 dienu laikā pēc augšāmcelšanās runāja ar saviem mācekļiem par Dieva valstību. Tādējādi valstības programma bija galvenais, uz ko Jēzus fokusējās. Mācekļi bija labi instruēti par to un pašsaprotams bija viņu jautājums Jēzum: “Kungs, vai tu šajā laikā no jauna uzcelsi Israēlam ķēniņvalsti?” (Apustuļu darbi, 1:6). Ir skaidrs, ka viņi joprojām gaidīja Mesijas laikmetu, Dieva valstību uz zemes, par kuru bija runājuši pravieši un kas bija apsolīta Izraēlam (kā galvenajai un svētajai tautai). Jautājums nebija par to, vai šāda valstība būs, bet par to, kad tā būs. Jēzus neteica, ka Viņš vispār to neizveidos, bet, ka "nav jūsu daļa zināt laiku vai stundu, ko Tēvs ir nolicis savā varā." (7.pants). Jēzus neteica, ka valstība nebūs; Viņš vien norādīja uz tās iespējamo kavēšanos Izraēla attieksmes dēļ. Tātad valstība tiks izveidota Dieva noliktajā laikā! (Valstība tika atlikta, jo Izraēls noraidīja savu Mesiju, taču Jēzus nesagrāva ebreju tautas ilgas pēc tās. Viņš neatņēma tiem cerību par burtisku valstību.) Izraēlam vēl bija seši mēneši, lai atgrieztos, tāpēc precīza atbilde uz mācekļu uzdoto jautājumu nebija iespējama. Tomēr Tēvs zināja visu un bija noteicis konkrētus laikus un periodus, lai piepildītu savus plānus Izraēlam. Kaut arī valstība ir aizkavēta, tā Izraēlam tiks atjaunota. Dieva plāna izpilde un Kristus otrā atnākšana ir tieši saistītas ar Izraēlas atgriešanos savā zemē.

 

            Tālāk Jēzus atklāja pašreizējā laikmeta mērķi, pirms valstības atnākšanas virs zemes: "Bet jūs saņemsiet Svētā Gara spēku, kas nāks pār jums, un jūs būsiet mani liecinieki gan Jeruzālemē un visā Jūdejā, gan Samarijā un līdz pat pasaules galam.” (8.pants). Tātad mūsu uzdevums nav pārņemt visu pasauli, bet izplatīt tajā Evaņģēliju. Mēs gaidām, kad Jēzus atgriezīsies kā ķēniņu Ķēniņš, jo tikai tad tiks izveidota Tūkstošgades valstība. Kristiešu iesaistīšanās politikā un sabiedrībā ar mērķi atturēt ļaunumu un palīdzēt Evaņģēlijam izplatīties ir labi nodomi (1.Timotejam, 2:1–4). Mūsu sūtība šeit uz zemes ir valdīt kopā ar Kristu (Atklāsmes gr., 20, 1. Kor. 6:2,3; Mateja, 19:28, Lūkas, 22:28-30). Mēs pašlaik tiekam apmācīti valdīt.

 

            Apustuļu darbi (1:6,7) parāda arī to, ka Draudze nepiepilda valstības pravietojumus, kā to apgalvo “bez tūkstošgades” piekritēji (a-mileniālisti). Jo saskaņā ar viņu pārliecību, Jēzum būtu vajadzējis mācekļiem pateikt, ka valstība Izraēlam tagad tiks atjaunota ar Draudzes (garīgā Izraēla) starpniecību. Bet Viņš šo jautājumu atlika uz nezināmu laiku nākotnē. Neatkarīgi no tā, kā jūs skaidrojat Jēzus vārdus, tie neatbilst a-mileniālistu teoloģijai. Ja Jēzus domāja atjaunot valstību burtiskā veidā, tad pēc a-milenālistu domām Viņam vajadzēja  mācekļiem teikt, ka tā netiks atjaunota, lai nedotu viņiem viltus cerību. Ja Viņš to būtu domājis garīgā nozīmē (ka tā piepildās Draudzē), Viņš būtu teicis, ka laiks ir klāt un valstība tiek izveidota, jums ejot un sludinot Manu Vārdu. Taču Jēzus ar to domāja burtisku valstības izveidošanos kaut kad nākotnē.

 

            Apustuļu darbu 2. un 3. nodaļā mēs redzam to, ka apustuļu sludina izraēliešiem. Tagad viņiem bija dota beidzamā Jonas zīme (Kristus augšāmcelšanās pēc trīs dienām) un Svētais Gars bija izliets. Noraidot šo pēdējo Gara liecību, tauta noraidīja Kristu (nepiedodamais grēks), un tā tiks atmesta.

 

            Kas īsti notika Vasarsvētku dienā (Apustuļu darbi, 2.nodaļa)?

            Pēteris (17.– 21. pantā), lai paskaidrotu to, ko Dievs dara, citēja Joēla (2:28–32) (pravietojums par Gara izliešanos, varenām zīmēm un brīnumiem, kas notiks līdz brīdim, kad Mesija atnāks nodibināt Savu valstību) sacīdams: "…tagad notiek tas, kas sacīts caur pravieti Joēlu.”  Tomēr ir skaidri redzams, ka tā laika notikumi nepiepildīja Joēla pravietojumu. Sakot: “Tagad notiek tas”, Pēteris norādīja, ka tajā dienā notiekošais bija tikai iesildīšanās tam, ko bija runājis Joēls. Šī šķietamā pretruna atrisinās, saprotot to, ka Izraēlam valstība joprojām vēl tika piedāvāta. Šis bija Dieva laiks – Vecās Derības došanas gadadiena Sinaja kalnā (kas notika ar Mozus starpniecību), kurā Viņš vēlējās ievest Izraēla tautu Jaunajā Derībā (kuras starpnieks bija Kristus - pravietis līdzīgs Mozum). Taču Izraēlam vispirms bija jāpieņem Kristus un Viņa Jaunās Derības glābšana, noticot Viņam un piesaucot Viņa vārdu (Joēla, 2:32). (Svētais Gars tika izliets, lai palīdzētu viņiem atgriezties un pievērsties Kristum.) Tādējādi Pēteris aicināja Izraēlu atgriezties (no tā, ka viņi noraidīja Kristu), lai viņi varētu saņemt Svēto Garu (Apustuļu darbi, 2:38,39). Ja Izraēls būtu pieņēmis Kristu, tad viņi kā tauta būtu iegājuši Jaunajā Derībā un ieguvuši valstību tajā pašā gadā. Bet tautas vadītāji Viņu noraidīja, un pravietojums netika piepildīts. Tomēr Dievs deva savu Garu Israēla atlikumam - tiem, kas ticēja. Tādējādi Pēteris pareizi redzēja Vasarsvētku dienu kā Joēla pravietojuma pirmās daļas piepildīšanos, proti, ka tiek piedāvāta valstība un Gara izliešana ir apliecinājums tam, ka Dievs ir gatavs nodibināt valstību. Tomēr Joēla pravietojuma pilnīga piepildīšanās ebreju neticības dēļ ir aizkavēta līdz Kristus otrajai atnākšanai.

 

            Apustuļu darbi (3:19–21) Pēteris sacīja izraēliešiem, ka piedāvājums šai paaudzei joprojām ir spēkā, ja viņi nožēlos to, ka ir noraidījuši Kristu. Viņš tiem sacīja: “Tādēļ nožēlojiet grēkus un atgriezieties, (1) lai jūsu grēki jums tiktu izdeldēti; lai no Kunga vaiga nāk atspirgšanas laiki ("kairos"), (tās ir Jaunās Derības garīgās svētības, kas sākotnēji bija paredzētas Izraēlam, lai sagatavotu viņus dzīvei Mesijas valstībā, kurai drīz vajadzētu sākties, taču tad, kad tauta noraidīja Mesiju, šis piedāvājums tika izteikts visiem Draudzes laikmeta cilvēkiem) (2) un lai viņš sūta jums jau iepriekš izredzēto Kristu Jēzu, kuram ir jāpaliek debesīs uzņemtam, līdz (“chronos” = laikmets) viss būs atjaunots, par ko Dievs jau runājis caur svētajo muti kopš savu praviešu laikiem.”

 

            Atjaunošanas laiki ir Mesijas valstība, ko paredzēja visi pravieši. Tas ir laiks, kurā Kristus atjaunos zemi tās sākotnējā stāvoklī, kādā tā bija pirms grēkā krišanas; sātans un lāsts tiks noņemti, un Kristus personīgi valdīs kā Ķēniņš no Jeruzālemes (ideāla teokrātija) un tiks izlietas garīgās svētības – “atspirgšanas laiki”.

 

            Šo valstību uz zemes var nodibināt tikai pats Kristus, atgriežoties no debesīm. Pēteris šeit apsola, ka Jēzus patiešām atgriezīsies, lai nodibinātu valstību un tādējādi piepildītu visus praviešus, taču tas notiks tikai kā atbilde uz Izraēla kā tautas atgriešanos. Ja viņi tajā laikā būtu atgriezušies, Jēzus tajā pašā gadā būtu nācis atpakaļ, taču tauta neatgriezās un turpināja noraidīt Kristu. Pēteris turpinot saka, ka Jēzus ir apsolītais pravietis, kas līdzinās Mozum, un tautai ir tam jāpaklausa (5.Mozus, 18:15-19). Līdzīgi Mozum, Jēzus ir Jaunās Derības starpnieks, kurš tautu ievedīs apsolītajā zemē (valstības laikmetā), ja viņi Tam sekos (Ap.d., 3:22). Pravietojumā teikts, ka tie, kas Viņu noraidīs, tiks pilnībā iznīcināti (Ap.d., 3:23). Pēteris brīdina viņus par to, kas notiks tad, ja viņi noraidīs Kristu. Dievs sūtīja Jēzu, piepildot praviešu teikto, lai, pirmkārt, atrisinātu grēka problēmu, un, ja viņi pieņems šo Jaunās Derības kalpošanu, Viņš ar Izraēla starpniecību izveidotu arī Mesijas valstību (Ap.d., 3:19-26).

 

            Apustuļu darbi, 4. nodaļa parāda to, kā vadītāji turpina izrādīt pretestību.

 

            Apustuļu darbu 7. nodaļa - STEFANA RUNA

            Sešus mēnešus pēc Jēzus krustā sišanas laiks ir beidzies un Stefans runā par to, ka Dievs ir atmetis Izraēlu (skat. līdzību Lūkas 13. nodaļā). Ja viņi būtu pieņēmuši “pravieti līdzīgu Mozum”, viņi būtu iegājuši Jaunajā Derībā un iemantojuši valstību. Tagad Izraēla vadītājiem bija Jonas zīme un viņi bija noraidījuši Svēto Garu (Jēzus viņus par to brīdināja Mateja 12.nodaļā). Viņiem bija visi pierādījumi un visas iespējas atgriezties. Viņu grēks bija viņu tēvu grēku atkārtojums (tikai pastiprināts), un tādas pašas būs arī sekas.

 

            Stefana runa atklāj Izraēla grēku un tā sekas, un atspoguļo tiesas spriedumu pār Izraēlu - tā atmešanu.

 

Stefana secinājumi redzami Ap.d. (7:51–53) (sk. Mateja 23:32–39):

“Jūs, stūrgalvīgie, ar pagānu sirdīm un ausīm, jūs vienmēr esat pretojušies Svētajam Garam, kā jūsu tēvi, tā arī jūs. Vai ir kāds pravietis, ko jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi nokāva tos, kas jau izsenis vēstīja par Taisnā nākšanu, bet viņa nodevēji un slepkavas esat jūs. Jūs, kas eņģeļu atnesto likumu esat saņēmuši un neesat turējuši.”

 

            Tādējādi, atklājot Izraēla grēku vēstures gaitā, Stefans ataino pašreizējo vadītāju grēku (viņš to izdara ļoti smalkā veidā, izrādot pienācīgu cieņu tēviem). Šajā paaudzē Izraēla grēks bija sasniedzis virsotni un bija gatavs saņemt spriedumu. Stefana runa Izraēlam bija par viņu NETICĪBU (viņu nevēlēšanās atgriezties no Kristus noraidīšanas). Tieši tāpat kā nogalinādami Kristu, arī nogalinot Stefanu, pirmo kristīgo mocekli, viņi apstiprināja to, ka ir nocietinājušies un turpina noraidīt Kristu. Tāpēc Dievs viņus galu galā atmeta. Arī Stefans paredz valstības atlikšanu, kas ir Izraēla tautas grēka sekas.

 

            Viņš sniedz Izraēla GRĒKA piemērus un tā SEKAS (valstības atlikšana). Tie ir kā priekšnojauta tam, kas notiks 33. gadā.

 

1. Ābrahāms (Apustuļu darbi, 7:2-5.) - grēks aizkavēja viņu ieiet zemē (valstība). Viņš uzkavējās Haronā apmēram 40 gadus, līdz nomira viņa tēvs. Dabīga pieķeršanās un tradīcijas aizkavēja viņa ieiešanu zemē.

 

2. Divpadsmit patriarhi (Apustuļu darbi, 7:5-8)  Viņu grēks to noveda verdzībā (Ēģipte).

 

3. Jāzeps (Apustuļu darbi, 7:9-16). KRISTUS SIMBOLS – viņu nogalināja paša brāļi (Kristus pirmā atnākšana). Viņi nezināja, ka Jāzeps ir dzīvs un paaugstināts par valdnieku. Jāzeps sevi atklāja saviem brāļiem tikai tad, kad tie otrajā reizē nožēloja notikušo (otrā atnākšana), un tad viņi iegāja svētībās. Septiņos bada gados (Bēdu laiki) tika apēsts septiņos treknajos gados uzkrātais - Kristus kalpošana pirmajā atnākšanā (26.-33. gads). Izraēls nāks pie sava “Jāzepa” Bēdu laikā un ēdīs graudus (patiesību), kas ir palikusi pāri no iepriekšējiem septiņiem gadiem (Jēzus ir Kristus). Lai labāk to saprastu, skatiet vēlākos komentārus par Daniela grāmatu (9:24-27) (atslēgas pravietojums par atceltajiem septiņiem gadiem un atlikto valstību). Tas bija tik neskaidrs, ka to pilnībā nevarēja saprast, kamēr valstības piedāvājums netika noraidīts. Draudzes laikmets atrodas starp šiem diviem septiņu gadu periodiem.

 

4. Mozus (1) (Apustuļu darbi, 7:17–36). KRISTUS SIMBOLS – 37. pants.

            Jēzus, būdams pravietis līdzīgs Mozum, būtu viņus ievedis Jaunajā Derībā (Vasarsvētku diena) un valstībā. Izraēls noraidīja Mozu tad, kad viņš pirmo reizi ieradās pie viņiem kā viņu atbrīvotājs (25.p.). Rezultātā bija 40 gadu aizkavēšanās bez Mozus klātbūtnes.

 

5. Mozus (2) (Apustuļu darbi, 7:38-43). Izraēls noraidīja Mozu un pievērsās elkdievībai pēc tam, kad Mozus bija viņus izvedis no Ēģiptes. Viņu neticības dēļ šī paaudze neiegāja apsolītajā zemē, bet ieiešana tika aizkavēta 40 gadus.

 

6. Dāvids (44-47.p.) nevarēja uzcelt templi - tas tika atstāts nākamajai paaudzei, jo viņš bija vainīgs slepkavībā. Salamana valsts ir Mesiāniskā laikmeta līdzība, kurā tiks izveidota patiesa pielūgšana (templis to simbolizē).

 

SECINĀJUMS: (48-50.p.). Pielūgšana Salamana templī bija tikai patiesās pielūgšanas atveids, kuru atnesīs Kristus, un kurā cilvēks būs Svētā Gara templis. Tā bija Jaunās Derības svētība, kas domāta valstībai (Ecēhiēla, 36) taču noraidot GARU, Izraēls noraidīja arī valstību, un tā ir tagad atlikta.

 

            Saliekot šīs līdzības kopā, mēs redzam, ka Izraēlam tika doti apsolījumi IEMANTOT ZEMI (VALSTĪBU), bet NETICĪBAS dēļ notiek šo apsolījumu ATLIKŠANA un piedāvājums no jauna tiks izteikts nākamajai paaudzei.

 

(1) Septiņi svētības gadi (Jāzeps), kuru laikā Ķēniņš tiek noraidīts.

 

(2) 40 (Jubilejas) gadu ilga aizkavēšana tautu tuksnesī (Mozus).

 

(3) Septiņi bada gadi (Bēdu laiki) (Jāzeps), kuru laikā Ķēniņš tiek pieņemts.

 

Tātad Jēzus Kristus ieradās, lai piedāvātu Izraēlam burtisku Valstību

            Viņš nomira un atkal augšāmcēlās Daniēla (9:24) minētā 490. gada beigās (Lielais jubilejas gads). Ja Izraēla tauta būtu pieņēmusi Kristu, Viņš jau 33. gadā būtu nodibinājis valstību un Izraēls VASARSSVĒTKU DIENĀ būtu iegājis Jaunajā Derībā. Taču tā vietā Izraēls noraidīja Kristu, un apsolītā Mesijas valstība nevarēja izveidoties tajā brīdī. Vēlāk, 33. gada oktobrī, Izraēls tika garīgi nocirsts (jubilejas gada beigas), kā rezultātā drīz pēc tam tauta tika aizvesta no zemes (70.g.). Mesijas valstības vietā Dievs izveidoja Noslēpuma valstību (Draudzes laikmets), kurā izpaudīsies Viņa plāns pagāniem. Pēc tam Viņš piepildīs arī savu plānu attiecībā uz Izraēlu.

 

Tādējādi pāreja no Izraēla laikmeta uz Draudzes laikmetu tika iesākta 33. gadā

            Šajā brīdī Apustuļu darbu 7. nodaļā jau ir sākusies Draudze, taču tā pilnībā sastāvēja no ebrejiem. Izraēla oficiālā atmešana ir galvenais pagrieziena punkts Apustuļu darbos un signāls par Evaņģēliju izplatīšanos pārējā pasaulē. “Bet Saulam Stefana nogalināšana bija pa prātam. Tajā dienā sākās lielas vajāšanas pret draudzi Jeruzālemē, un visi, izņemot apustuļus, izklīda pa Jūdejas un Samarijas zemēm." (Apustuļu darbi, 8:1). Tobrīd Draudze vēl līdz galam nesaprata Dieva programmu, kas šajā laikā bija paredzēta pagāniem (Apustuļu darbi, 1:8), bet tā kā Izraēls tagad bija atmests, Dievs sāka ticīgos ar Evaņģēliju pārdabiski vadīt jaunā teritorijā, un viņi sāka ieraudzīt Noslēpuma piepildīšanos. Apustuļu darbu 8. nodaļā Evaņģēlijs nonāca Samarijā (pa pusei jūdi), un Apustuļu darbu 10. nodaļā tas pirmo reizi aizgāja pie pagāniem. Dievs izlēja Garu pār šiem cilvēkiem tāpat, kā tas bija noticis Vasarsvētku dienā, un, lai tas notiktu, viņiem nevajadzēja caur apgraizīšanu kļūt par jūdiem. Tādā veidā Dievs uzsvēra to, ka Izraēls ir atmests un Viņš šajā laikmetā iesāk kaut ko jaunu, darbojoties caur Draudzi (Jaunais Cilvēks, kas sastāv no ebrejiem un pagāniem, kas ir vienlīdzīgi savā starpā), nevis Izraēla tautu. Arī Apustuļu darbu 9. nodaļā drīz pēc Stefana nāves un saistībā ar to (7:58) notika Pāvila atgriešanās, un viņš tika aicināts kļūt par pagānu apustuli, kuru Dievs izmantoja, lai piepildītu Noslēpuma Atklāsmi. Tādējādi Svētais Gars ieveda apustuļus visā (draudzes laikmeta) patiesībā, kuru iepriekš viņi nebija gatavi pieņemt (Jāņa, 16:12.13).

 

            Apustuļu darbi (13:46–48) Pāvils saka, ka Izraēlam pirmajam tika dota iespēja, bet, tā kā viņa nepieņēma Evaņģēliju, Dievs vērsās pie pagāniem.

 

            Tas ir apstiprināts Apustuļu darbos (28:25-28):

“Nevarēdami savstarpēji saprasties, viņi (jūdi) izklīda pēc tam, kad Pāvils viņiem bija sacījis šādus vārdus: “Svētais Gars ir pareizi sacījis caur pravieti Jesaju uz tēviem: dodies pie šīs tautas un saki: klausīdamies jūs klausīsieties, bet nesapratīsiet un skatīdamies jūs skatīsieties, bet nesaskatīsiet, jo raupjas kļuvušas šo ļaužu sirdis un viņu ausis ar grūtībām sadzird, un savas acis viņi ir aizdarījuši: ka tik ar acīm neredzētu un ar ausīm nedzirdētu, nedz ar sirdi saprastu, nedz atgrieztos, lai es varētu viņus dziedināt. – Un nu – lai jums ir zināms – šo pestīšanu Dievs ir sūtījis pagāniem; viņi to arī dzirdēs.”

 

            Daži (sekojot Bulingera teiktajam) saprot šo uzrunu kā galīgu Izraēla atmešanu, taču Rakstu vietas Lūkas 13. nodaļā, 2.Korintiešiem 3. nodaļā un Romiešiem 11. nodaļā parāda to, ka Izraēls tika atmests pirms šī laika (62. gadā). Pāvils vienkārši pasaka, ka Izraēls jau ir atmests un atrodas zem tiesas sprieduma - akluma, kā Jesaja to bija pravietojis.

 

            Tas, ka Izraēls noraidīja Mesiju, nav pamats antisemītismam šodien. Mēs visi - gan pagāni, gan Izraēls - bijām atbildīgi par Kristus krustā sišanu, jo tieši mūsu grēks Viņu aizveda pie Krusta. Tāpēc tas nav attaisnojums antisemītismam. Tas vien norāda uz to, ka Valstības programmu būtiski ietekmēja tas, ka Izraēls noraidīja savu Kristu. Patiesībā tā bija tikai Jēzus laika paaudze, kas bija vainīga Viņa noraidīšanā. Turklāt šis noraidījums pavēra daudziem pagāniem durvis uz glābšanu, kas bija daļa no Dieva mērķa, un Dievs to visu vērsa par labu (Romiešiem, 8:28).    

​

​