4. atslēga: Izraēls un Draudze
Derek Walker - End Times Prophecy - Part 1
IZRAĒLA un DRAUDZES atšķirīgā identitāte izriet no burtisku Svēto Rakstu interpretācijas. “Izraēls” nozīmē Izraēls, un “Draudze” nozīmē Draudze! Mēs esam redzējuši, ka atšķirība starp Izraēlu un Draudzi ir būtiska dispensaciālisma sastāvdaļa, taču šī atšķirība ir kļuvusi neskaidra daudzās teoloģijas sistēmās, kas par Draudzi runā kā par Izraēla aizstājēju un “garīgo Izraēlu”. Tad, kad ar Justīna Mocekļa, Irēnija, Origena un Augustīna starpniecību Baznīcas vēsturē ienāca alegorizācija (parādību un notikumu simboliska atspoguļošana – tulk. piez.), Draudze izveidoja kļūdainu mācību par to, ka tā tagad ir aizstājusi izraēliešus, kas ir Dieva derības tauta, un tagad Draudze piepilda Dieva apsolījumus, kas iepriekš bija domāti Izraēla tautai, jo Draudze tagad ir “Jaunais Izraēls” vai “Garīgais Izraēls”. Šī mācība apgalvo, ka tā kā Izraēls ir bijis neuzticīgs Dievam, tad Dievs ir pārdomājis un Savus iepriekš Izraēlam paredzētos apsolījumus tagad piemēro Draudzei, kaut arī tie bija beznosacījuma apsolījumi.
Šādi apgalvojumi apšauba Dieva uzticību. Pāvils Vēstulē romiešiem (3:3,4) šo viedokli noraida, sacīdams: “Bet, ja nu daži uzticību lauzuši, vai tad viņu neuzticība atceļ Dieva uzticību? Nekādā ziņā! Bet jānotiek tā, ka Dievs ir patiess, bet ikviens cilvēks melkulis, gluži kā ir rakstīts: „Lai tev būtu taisnība tavos vārdos un tu uzvarētu, kad ar tevi iet tiesā.“ Dievs joprojām ir uzticīgs saviem apsolījumiem izraēliešiem. Mēs redzēsim to, ka Bībele un jo īpaši Jaunā Derība neatbalsta viedokli par to, ka Draudze ir ieņēmusi Izraēla vietu. Gluži pretēji, mēs redzam to, ka ir divas atšķirīgas izredzētas Dieva tautas (izraēlieši un Draudze) un noteikts Dieva plāns un programma katrai no šīm grupām. Tas, ka 1948. gadā piepildījās apsolījums par Izraēlas nacionālo atdzimšanu, apstiprina to, ka viņi vēl joprojām ir Dieva programmā.
Jaunajā Derībā šī pašsaprotamā atšķirība ir ļoti skaidra:
1. “Esiet nevainojami tā (1) jūdu (Izraēls) kā (2) grieķu (pagāni) starpā un (3) Dieva draudzē.” (1.korintiešiem, 10:32).
Šajā svarīgajā Jaunās Derības Rakstu vietā Pāvils izšķir trīs cilvēku grupas. Lai pareizi saprastu pravietojumus, mums ir jādara tāpat. Tas nozīmē, ka apsolījumi izraēliešiem vispirms attiecas uz izraēliešiem, nevis uz Draudzi. IZRAĒLS un DRAUDZE ir atšķirīgas Dieva tautas, kuru liktenis un pravietojumi ir savstarpēji saistīti. Lai, lasot pravietojumus, izvairītos no apjukuma, mums ir jāsaprot tas, vai konkrētais pravietojums attiecas uz Izraēlu vai Draudzi.
2. Draudze ir kaut kas jauns. Izraēlieši kā tauta radās Otrajā Mozus grāmatā, bet Draudze piedzima tikai 33. gadā mūsu ērā Vasarsvētku dienā (Apustuļu darbi, 2:1–4, 11:15,16). Draudze nevarēja eksistēt pirms Kristus nāves, jo tās būtība un pamats ir Mesija un Viņa asinis. Mateja (16:18) Jēzus paziņoja, ka cels jaunu institūciju - Draudzi, kura tobrīd vēl nepastāvēja: “… uz šīs klints es gribu celt savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt." Tūlīt pēc tam Viņš sāka runāt par Savu nāvi (21.pants).
Līdzīgi arī Jāņa (10:14-16) Jēzus runāja par Draudzi saistībā ar savu nāvi: "Es esmu labais gans; es pazīstu savas avis, un manas avis mani pazīst. Itin kā Tēvs pazīst mani, es pazīstu Tēvu; un es atdodu savu dzīvību par savām avīm. Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās man jāatved; arī viņas dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāms pulks (draudzi veido ticīgie ebreji un pagāni) un viens gans (Jēzus Kristus).“
Draudze tiek saukta arī par JAUNU radījumu Kristū - par JAUNO Cilvēku: "… lai savā personā abus pārradītu par vienu jaunu cilvēku un nodibinātu mieru," (Efeziešiem, 2:15). Šeit (11.-14.p.) tiek runāts gan par Izraēlu, gan pagāniem, un abas šīs grupas tiek nodalītas no Jaunā Cilvēka, kuru veido ticošie gan no Izraēla, gan pagāniem. Jaunais Cilvēks ir Kristus ķermenis - Draudze (16.pants), kuras pamatā ir Kristus nāve (13., 14.pants). Tāpēc Pāvils redz trīs atšķirīgas cilvēku grupas: Izraēliešus, pagānus un Jauno Cilvēku Kristū.
Turklāt Draudze nevarēja rasties, kamēr Kristus nebija augšāmcēlies no miroņiem, jo Viņš ir Sava Ķermeņa (Draudzes) Galva, un Viņš par tādu kļuva tikai augšāmceļoties no mirušajiem (Efez., 1:20-23). Draudze tiek saukta arī par Dieva templi, kas tika uzcelts uz Kristus, kurš ar Savu augšāmcelšanos kļuva par tās Stūrakmeni (Mateja, 21:42, Efeziešiem, 2:20-22, 1.Pētera, 2:4-8, Mateja, 16:18). Visbeidzot, Draudze pilnībā varēja sākt funkcionēt tikai pēc Kristus paaugstināšanas debesīs un Svētā Gara izliešanās Vasarsvētku dienā. Tāpēc Draudzei ir jābūt no Izraēla atšķirīgai institūcijai.
3. Draudzi sauc par NOSLĒPUMU, kas Vecās Derības laikā bija apslēpts Dievā; tāpēc tā nevar būt Izraēls (vairāk par to 2. daļā).
4. Jaunajā Derībā Draudze netiek dēvēta par Izraēlu, un ticīgie netiek saukti par “garīgajiem jūdiem”. Jaunajā Derībā ir 77 atsauces par IZRAELU vai IZRAĒLIEŠIEM, un apustuļi nekad nav izmantojuši vārdu “IZRAĒLS” kā sinonīmu Draudzei. Termins “Jaunais Izraēls” vispār nav izmantots. Kaut arī Izraēls var tikt izmantots kā Draudzes simbols, un mēs varam mācīties no viņu pieredzes (1.korintiešiem, 10:11), tomēr Draudze nav Izraēls.
Vārds “jūds” sastopams gandrīz 200 reizes. No visiem šiem gadījumiem Romiešiem (2:28,29) ir vienīgā Rakstu vieta, kurā šis termins lietots ar īpašu nozīmi: "Jo nevis tas ir jūds, kas ārīgi ir tāds; ne arī tā ir apgraizīšana, kas redzama ārīgi pie miesas. Bet tas ir jūds, kam ir iekšēja, sirds apgraizīšana, garā un nevis burtā, tādam atzinība ir ne no cilvēkiem, bet no Dieva." Pāvils šeit apspēlē vārda “jūds” nozīmi, kas no ebreju valodas nozīmē "slava". Viņš saka, ka, lai iegūtu uzslavu no Dieva, īstam jūdam nepietiek ar to, ka viņš tāds ir ārēji, bet tam arī iekšēji jābūt tādam. Pāvils nepaplašina jēdziena “jūds” nozīmi attiecībā uz pagāniem, drīzāk viņš to ierobežo ar ticīgajiem jūdiem. Arī mēs reizēm lietojam vārdu “kristietis” šādā īpašā veidā: “Ja tu būtu īsts kristietis, tu būtu pagriezis otru vaigu”. Atklāsmes grāmatā (2:9) un (3:9) arī vārds “jūds” tiek lietots šādā īpašā nozīmē. Tomēr no 200 Rakstu vietām, šīs ir tikai dažas, kurās vārds “jūds” lietots šādā īpašā nozīmē. Tātad vārds “jūds” apzīmē gan ticīgos, gan neticīgos izraēliešus, un tā jēga nav mainījusies.
Deviņās no 77 Jaunās Derības vietām, kurās ir lietots vārds “Izraēls”, ir citāti no Vecās Derības, kuros vārda “Izraēls” nozīme ir tieši tāda pati, kāda tā bija Vecajā Derībā. Un arī pārējās 66 vietās šo vārdu lieto tā parastajā nozīmē.
Paliek tikai divas vietas, kurās vārds “Izraēls” lietots ar īpašu nozīmi:
1. "Tomēr nav sacīts, ka Dieva vārds ar to būtu zaudējis spēku. Jo ne visi, kas cēlušies no Izraēla, ir patiesi izraēlieši. Ne arī tāpēc, ka tie cēlušies no Ābrahāma, visi ir viņa bērni. Nē! "Pēc Īzāka tavs dzimums tiks noteikts." Tas jāsaprot tā: nevis miesīgie bērni ir Dieva bērni, bet apsolījuma bērni tiek atzīti par Viņa dzimumu. Jo tie ir apsolījuma vārdi: ap šo pašu laiku Es nākšu - tad Sārai būs dēls. "(Romiešiem, 9:6-9). Pāvils atkal ierobežo vārda "Izraēls" nozīmi, attiecinot to tikai uz tiem jūdiem, kuriem ir ticības garīgā kvalifikācija un arī dabiskā dzimšanas kvalifikācija. Pāvils šeit nepaplašina termina “Izraēls” nozīmi, iekļaujot tajā ticīgos pagānus. Citviet Pāvils izmanto terminu “Izraēls” tā parastajā nozīmē, to attiecinot uz visiem, kas fiziski cēlušies no Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba, ieskaitot arī neticīgos jūdus (3- 5.p).
2. Otra Rakstu vieta, kurā vārds “Izraēls” lietots ierobežotā veidā, ir Galatiešiem (6:15-16): "Jo nedz apgraizīšana ir kas, nedz neapgraizīšana, bet jauns radījums. Un, kas šo ceļu ies, pār tiem miers un žēlastība un vispār pār Dieva Izraēlu."
Pāvils šeit runā par divām cilvēku grupām. Pirmkārt, ir neapgraizīti pagāni, kuri ir jauni radījumi Kristū. Otrkārt, ir apgraizītie izraēlieši, kuri ir sākuši ticēt Kristum un uz viņiem attiecas vārdi “Dieva Izraēls”. Pāvils saka, ka abi ir vienlīdzīgi Kristū, jo pats būtiskākais ir jaunpiedzimšana, nevis reliģisks rituāls. Tādējādi abas šīs grupas, kurām ir dažāda izcelsme, ir viens Kristū.
Lai nostiprinātu faktu, ka Jaunajā Derībā vārds “Izraēls” netiek izmantots kā Draudzes apzīmējums, ir Rakstu vietas, kurās Izraēls apzīmē jūdus, kuri noraidīja Jēzu, un tādēļ tie pavisam noteikti nav Draudze: "Kas no tā izriet? Pēc kā Izraēls tiecas, to viņš nav sasniedzis, tikai Dieva izvēlētie to ir sasnieguši, bet pārējo sirdis ir tikušas apcietinātas, Es jautāju tālāk: vai viņi paklupuši, lai ietu bojā? Nebūt ne. Ar viņu apgrēcību pestīšana nākusi pie pagāniem, lai viņus mudinātu uz sacensību. Bet, ja jau viņu apgrēcība ir pasaulei ieguvums un viņu iztrūkums - ieguvums pagāniem, cik daudz vairāk viņu pilnais skaits. Jums es to saku, pagāniem. Tā kā esmu pagānu apustulis, es turu godā savu darbu, cerēdams mudināt uz sacensību savus un dažus viņu starpā glābt.” (Romiešiem, 11:7; 11-14).
Pāvils konsekventi uztur atšķirību starp izraēliešiem un pagāniem, kaut arī šajā gadījumā izraēlieši netic un pagāni tic. Pāvils neizmanto vārdu “Izraēls”, lai apzīmētu ticošos pagānus. Viņš patiesībā lieto vārdu “Izraēls”, lai atšķirtu viņus no ticīgajiem pagāniem! "Es jūs, brāļi, negribu atstāt neziņā par šo noslēpumu, lai jūs nekļūtu pašgudri, proti, ka vienai Izraēla daļai sirds tikusi nocietināta, līdz kamēr pasaules tautas visā pilnībā būs iegājušas." (25.pants). Viņš secina: "Un tā viss Israēls tiktu glābts..." (26.pants). Tas nevar būt attiecināts uz Draudzi.
Romiešiem (9-11) Pāvils nemitīgi parāda atšķirību starp Izraēlu un pagāniem. Ideja par to, ka Draudze (pagāni) ir kļuvusi par Izraēlu, radās tikai otrajā gadsimtā. Tāpēc Jaunā Derība nemaina un “negarīgo” vārda “Izraēls” nozīmi. Dieva apsolījumiem un derībām ar Izraēlu ir jābūt burtiski piepildītām Izraēlam. Neatkarīgi no tā, kādas svētības Draudze bauda Kristū, tās neatceļ Izraēlam paredzētās svētības. Draudze nepiepilda Vecajā Derībā dotos pravietojumus izraēliešiem.
Mūsdienās ir populāra mācība par to, ka Dievs ir beidzis darbu ar Izraēlu un Draudze neatgriezeniski ir aizstājusi Izraēlu kā Dieva tautu. Šīs mācības piekritēji apgalvo, ka tagad visi apsolījumi piepildās Draudzē, kas ir kļuvusi par “garīgo Izraēlu”. Ievērojiet tagadnes laiku, kas lietots Vēstulē romiešiem 9:3–5, kas parāda to, ka Dievs pavisam noteikti nav beidzis darbu ar Izraēlu: “Es vēlētos būt nolādēts, atstumts no Kristus, par labu saviem brāļiem, kas pēc miesas ir mani brāļi, izraēlieši, kam pieder bērnu tiesa, dievišķā godība, derības, bauslība, kalpošana, apsolījumi, tēvi, no kuriem arī Kristus cēlies pēc miesas, kas ir Dievs pār visiem, augsti slavēts mūžīgi! Āmen." "Tad es saku, vai Dievs ir atmetis savu tautu? Noteikti nē!”