11. atslēga: Pravietojumu ietvars
Derek Walker - End Times Prophecy - Part 1
11. atslēga: Pravietojumu ietvars
Kopumā ir trīs Bībeles pravietojumi ar īpašu nozīmi, jo tie nodrošina vispārēju ietvaru pēdējo laiku pravietojumiem. Tos saprast ir ļoti būtiski, jo tikai tad, kad ir izveidots ietvars, mēs varam skaidrot citus pravietojumus tā, lai tie ietilptu šajā ietvarā.
1. Daniēla, 9:24–27 (Daniēla septiņdesmit nedēļas).
2. Mateja 24. nodaļa (olīvkoka līdzība).
3. Atklāsmes grāmata.
Pirmais ietvara pravietojums - Daniēla 70 nedēļas (Daniēla, 9:24–27) ir būtiska pravietojumu atslēga, kas savieno Vecās un Jaunās Derības pravietojumus, sagatavojot mūs Jaunajam. Tas ir labs STARPPOSMU (8. atslēga) principa piemērs, kas apstiprina valstības atlikšanu (tam ir izšķiroša nozīme attiecībā uz Vecās Derības pravietojumiem un Draudzes laikmetu). Tas arī pierāda to, ka, neskatoties uz kavēšanos, valstība tiks izveidota un Izraēls tiks pilnībā atjaunots. Tas ir PRAVIETOJUMU PARAUGDEMONSTRĒJUMS. Jēzus sniegtais beigu laiku pravietojums (olīvkoka līdzība - Mateja, 24:1–25:46; Marka, 13:1-37 un Lūkas, 21:5-36.) ir atkarīgs no tā un balstās tajā. Tas ir kā atskaites punkts uz to, kad sāksies valstība! Pirms Ābrahāma bija pagānu laiks (dispensācija, 2000 gadi). Līdz ar Ābrahāmu iesākās Izraēla laiks. Daniēla pravietojuma sniegšanas laikā Izraēls bija izsūtījumā Bābelē, un Daniēls lūdza par Izraēla atjaunošanu – par savas tautas atgriešanos no grēka un par savas pilsētas atjaunošanu pēc tās izpostīšanas (Daniēla, 9.nod.). Dievs pravietojuma veidā sniedza atbildi un norādīja atjaunošanas laiku, lietojot laika nogriezni - “Nedēļu”. Termins “nedēļa” nozīmē “septiņi”. Tas var apzīmēt nedēļu, kas sastāv no dienām, vai nedēļu, kas sastāv no gadiem. Skatoties kontekstā, ir vispārpieņemts, ka Daniēla minētās 70 nedēļas ir domātas gadu nedēļas un tādējādi nozīmē septiņdesmit gadu nedēļas jeb 490 gadus. Ja tās būtu domātas dienas, tad tā arī būtu teikts, līdzīgi kā Daniēla (10:3), kur burtiski teikts - trīs nedēļas (oriģināli - trīs dienu nedēļas). Turklāt šajā pravietojumā pēdējā nedēļa ir sadalīta divās daļās, un otrā puse ir trīs ar pus gadi (Daniēla, 7:25; 12:7; Atklāsmes gr., 11:2,3).
Dieva atbilde Daniēlam tiek dota 24. pantā:
“Septiņdesmit reizes pa septiņi ir nospriests (iezīmēts, izgriezts, nodalīts) tavai tautai un tavai svētajai pilsētai (Jeruzālemei)…”
Tālāk Dievs uzkaita sešus nosacījumus, kam jānotiek līdz laiku beigām. Pirmie trīs ir saistīti ar grēku, un otrie trīs - ar valstību. Lai varētu izveidot valstību, ir jāatrisina grēka jautājums un caur Jauno Derību jānodrošina cilvēka taisnošana.
“(1) lai pārkāpums diltu,
(2) lai grēks mitētos,
(3) lai vainu izpirktu…”
Pirmos trīs nosacījumus Kristus piepildīja, nomirstot pie krusta un uzņemoties uz Sevis spriedumu par mūsu grēkiem, tādējādi liekot pamatu tam, lai mēs varētu būtu daļa no Viņa valstības. Tad, kad Kristus paziņoja - "viss ir piepildīts” - cena tika pilnībā samaksāta. Viņš pasludināja, ka pirmais posms – pirmie trīs nosacījumi, lai izveidotu valstību, ir izpildīti.
Pamatojoties uz Kristus nāvi, Dievs var nodibināt Tūkstošgades valstību:
“(4) lai mūžīga taisnība sāktos (jeb “taisnošanas laikmets”),
(5) lai parādības un pravietojumi mitētos (lai visi Vecās Derības pravietojumi tiktu piepildīti. Tas notiks tikai Tūkstošgadē),
(6) un iesvētītu svētumu svētumu.” (Tūkstošgades tempļa izveidošana un iesvētīšana Mesijas valstībai – skaties Ecehiēla, 41. – 46. nod.).
Šos trīs pēdējos nosacījumus Kristus piepildīs tikai tad, kad Viņš atgriezīsies un nodibinās valstību uz zemes. Šie seši punkti kopā apraksta visu Dieva programmu tam, kā ievest Izraēlu visās svētībās, kas caur derībām tam tika apsolītas. Tajās ietilpst personīgā glābšana caur Jauno Derību un valstības nodibināšanu uz zemes, kurā Dāvida Dēls valdīs no Jeruzālemes. Tad, kad Izraēls pieņems to, ko Kristus paveica pirmajos trīs nosacījumos, tad Kristus varēs pabeigt Dieva plānu un atjaunot Izraēlu, tādējādi piepildot nākamos trīs nosacījumus.
Šis ir apbrīnojams pravietojums, kurā teikts, ka Dievs Izraēlam ir iedalījis 490 gadus, lai tas pilnībā tiktu atjaunots un lai uz zemes izveidotu pravietoto Dieva valstību.
Tādējādi Izraēlam “uz pulksteņa” ir atlikuši tikai 490 gadi, lai iemantotu valstību.
25. pants: "Tādēļ zini un saproti..."
(Šis ir sarežģīts pravietojums, kas no mums prasa piepūli, lai to izpētītu un saprastu, kā Jēzus to apstiprināja Mateja (24:15).)
"… kad atskanēja vārds par Jeruzālemes atjaunošanu un uzcelšanu ..."
Tas mums dod atskaites sākumpunktu – Artakserksa pavēle Ezram 458. gadā pirms mūsu ēras.
"līdz SVAIDĪTAM VALDNIEKAM (angl. – līdz Mesijam princim)". Līdz ar "svaidīto valdnieku (Mesiju princi)” noslēdzas 490 gadi. Ievērojiet to, ka šajā posmā Viņš tiek raksturots kā Mesija Princis (ķēniņš, kurš gaida savu kārtu), nevis “Mesija ķēniņš”, jo Viņam vispirms ir jāpaveic viss nepieciešamais, lai Viņa valstība varētu tikt izveidota uz zemes. Konkrētāk, Viņam ir jāpanāk Izraēla garīgā atjaunošana (jo Mesijas valstība centrēta ap Izraēlu). Tikai tad Viņš varēs valdīt kā Mesija ķēniņš. Lasot 25. pantu, mēs saprotam to, ka 24. pantā aprakstīto pilnīgo atjaunošanu paveiks MESIJA, jo tieši Viņam ir jāizveido valstība. Vispirms Viņš ieradīsies Izraēlā kā viņu princis un tad, kad viņi Viņu pieņems, Viņš kļūs par viņu ķēniņu. Pravietojuma beigu punkts (490 gadi, kas iesākās 458. gadā pirms mūsu ēras) ir mūsu ēras 33. gads - krusta gads. Tas nozīmē to, ka Jēzus tajā gadā bija gatavs nodibināt valstību.
Tālāk Daniels mums sniedz 490 gadu sadalījumu:
"līdz SVAIDĪTAM VALDNIEKAM (angl. – līdz Mesijam princim) jāpaiet 7 nedēļām (7x7 = 49 gadi) un 62 nedēļām (7x62=434 gadi). To atkal atjaunos un uzcels ar tirgus laukumiem, ar ielām un grāvjiem, kaut arī spaidu pilnā laikā." (Tas piepildījās pirmajos 49 gados - skat. Ezras un Nehemijas grāmatas).
Laiks, kad Mesija sevi piedāvās Izraēlam, sākas pēc 49+434 = 483 gadiem. Līdz ar to 483 gadu perioda beigas (26.gads m.ē) ir laiks, kad Mesija tiek piedāvāts Izraēlam. Tas nozīmē, ka MESIJAM atliek tikai 7 gadi, lai piepildītu pravietojumu, kas paredz, ka pēc 490 gadiem ir jāsākas valstības laikmetam, kas būs “Mesijas Ķēniņa” laiks. Šiem pēdējiem Daniela pravietojuma 7 gadiem, kas ir Mesijas prinča laiks un Viņa kalpošana Izraēlam, ir jāsākas 26.gadā m.ē. un jābeidzas 33. gadā m.ē. (saskaņā ar Daniela teikto).
Jaunās Derības raksti skaidri norāda uz to, ka Mesijas laiks oficiāli iesākās tad, kad Viņa priekšgājējs Jānis Kristītājs iesāka savu kalpošanu Izraēlam. Visi Evaņģēliji iesāk stāstu par Kristus kalpošanu Izraēlam ar Jāņa Kristītāja kalpošanu (piemēram, Lūkas 3. nodaļa). Jēzus apstiprināja to, ka Jānis atnāca Mesijas laikā (Mateja, 11:9-13), sacīdams: "visi pravieši pravietoja līdz Jānim". Jānis vēstīja par Mesijas pravietojumu piepildīšanās sākumu, par Mesijas parādīšanos (Jesajas, 40:3-5, Mateja, 3:3). Vārdi – “debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi" (Mateja 3:2) bija viņa kalpošanas sākums. Arī Apustuļu darbos (1:21, 22) Mesijas laiks ir noteikts šādi: "Visu to laiku, kad Kungs Jēzus pie mums nācis un gājis, sākot ar Jāņa kristību līdz tai dienai, kad Viņš no mums tika uzņemts debesīs (Debesbraukšana)." “Jāņa kristība” attiecas uz visu Viņa misiju (Mateja, 21:25). Tādējādi, lai piepildītos Daniēla pravietojumi, Jāņa kalpošanas sākumam vajadzēja būt 26. gadā m.ē.
Šo nozīmīgo datumu apstiprina Jaunās Derības raksti. Patiesībā Jāņa kalpošanas sākums ir visspilgtāk uzsvērtais datums Jaunajā Derībā: "Bet ķeizara Tiberija piecpadsmitajā valdības gadā, kad Poncijs Pilāts bija zemes valdītājs Jūdejā (2.6-36.m.ē.) un Hērods valdnieks Galilejā, un Filips, viņa brālis, valdnieks Iturejā un Trahonijā, un Lizanijs valdnieks Abilenē, augsto priesteru Annas un Kajafas laikā, Dieva vārds nāca pār Jāni, Caharijas dēlu, tuksnesī.” (Lūkas, 3:1,2). Šis datums iezīmē jaunu posmu Dieva plānā. Bībeles hronoloģija ir atkarīga no šī datuma, jo tā iezīmē Daniēla 69. nedēļas noslēgumu un Mesijas kalpošanas sākumu, kad valstība bija tuvu klāt. Tiberijs Cēzars sāka valdīt kā imperators kopā ar Augustu 12. gadā, un viņš pats valdīja no 14. līdz 37. gadam. Vārds, kas tiek lietots, runājot par viņa “valdīšanu”, ir “hegemonija” (valdīšana vai vadība), nevis “basileia” (parastais vārds, ko lieto, apzīmējot vienpersonīgu ķēniņa “valdīšanu”). Tādējādi viņa „hegemonija” iesākās 12. gadā un viņa 15. valdīšanas gads bija 26. gadā. Tādējādi Jānis Kristītājs sāka sludināt Mesijas atnākšanu tieši tajā laikā, par kuru Daniēls bija paredzējis, pravietojot par Mesijas atnākšanu Izraēlā!
Tādējādi Daniels pareģoja, ka “Mesijas prinča” laiks sāksies pēc 483 gadiem (kas piepildījās līdz ar Jāņa Kristītāja kalpošanu, kas sākās 26. gadā) un beigsies pēc 490 gadiem (tas piepildījās līdz ar Jēzus Mesijas nāvi 33. gadā). Tā kā mēs zinām, ka Jēzus kalpošana ilga 3,5 gadus (29-33. gads), varam secināt, ka arī Jāņa Kristītajā kalpošana bija 3,5 gadus (26-29. gads). To apstiprina septiņi Bēdu laika gadi (kas arī ir sadalīti divās daļās), kas, kā mēs redzēsim, ir šo septiņu gadu atkārtojums.
Kristus nāve 33. gadā ir plaši atzīta, un to apstiprina arī laicīgie vēsturiskie raksti, kuros aprakstīta pārdabiskā tumsa, kas tobrīd pārklāja pasauli. Papildus tam tikai 30. un 33. gads atbilst piektdienas pilnmēness kritērijiem, kas nepieciešami Pashā svētkiem Krusta gadā. Tomēr daži dod priekšroku mūsu ēras 30. gadam, jo bija populāri uzskatīt, ka Kristus ir dzimis 4. gadā pirms mūsu ēras, jo tika pieņemts, ka Josefs šo datumu saistīja ar Hēroda nāvi. Tā kā Jēzus, uzsākot savu 3,5 gadu ilgo kalpošanu, bija apmēram 30 gadus vecs, tad sanāk, ka 30. gads ir Kristus krustā sišanas gads. Tomēr nesenie atklājumi liecina, ka Josefs ir ticis nepareizi interpretēts un ka Hērods nomira 1. gadā pirms mūsu ēras, sekojoši Kristus dzimšana notika 2. gadā pirms mūsu ēras (kas savukārt apstiprina 33. gadu mūsu ērā kā krustā sišanas gadu, jo skaitot nepastāv 0. gads). Tas saskan ar konsekvento liecību, ko sniedza Baznīcas tēvi, kuriem bija pieejama visprecīzākā informācija. Tas viss ir labi aprakstīts Finegana “Bībeles hronoloģijas rokasgrāmatas” (Finegan, Handbook of Biblical Chronology) pārskatītajā izdevumā. To visu apkopojot, mēs iegūstam labus pierādījumi tam, ka Jāņa Kristītāja kalpošana sākās mūsu ēras 26. gadā un krustā sišana notika mūsu ēras 33. gadā. Tas nozīmē to, ka 7 gadi, ko Daniels bija paredzējis kā “Mesijas prinča“ laiku (26.-33. gads), piepildījās līdz ar Jāņa Kristītāja un Jēzus mesiāniskās kalpošanas kopējiem septiņiem gadiem.
Kādā brīdī, pēc 483 gadiem, pēc Mesijas piedāvājuma sākuma, Mesijam ir jātop nogalinātam mūsu dēļ:
26. pants: "Un pēc tām sešdesmit divām nedēļām tas svaidītais tiks nogalināts, gan ne viņa vainas dēļ." Mēs redzējām to, ka pēc 62 nedēļām iesāksies Mesijas kalpošana. Mums arī tiek teikts, ka kaut kad vēlāk, šīs kalpošanas beigās, Mesiju nogalinās nevis savu, bet mūsu grēku dēļ. Patiesībā mēs tagad zinām, ka Mesija tika nogalināts pēc septiņiem gadiem, septiņdesmitās nedēļas beigās, mūsu ēras 33. gadā (kā tas teikts 24. pantā). Pēc Jāņa evaņģēlijā un Lūkas (13:7) aprakstītajiem svētkiem un sezonām mēs zinām, ka Jēzus kalpoja trīsarpus gadus. Tātad Jānim Kristītājam bija jākalpo trīsarpus gadus pirms tam, simboliski atspoguļojot Elijas kalpošanu (Jēkaba, 5:17). (Šis uz pusēm sadalītais 70. nedēļas modelis tiek apstiprinās septiņu gadu ilgajā Bēdu laikā, kas ir 70. nedēļas atkārtojums). Pravietojums dīvaini klusē par šiem septiņiem Mesijas gadiem (Daniela 70. nedēļa), pēc kuriem vajadzēja tikt nodibinātai Valstībai. Šie vissvarīgākie gadi ir atstāti aizklāti, izņemot to, ka to beigās ir pieminēta Mesijas nāve mūsu vietā.
Saskaņā ar 24. pantu, 70. nedēļas beigās (33. gads) Jēzum Kristum vajadzēja nomirt par mūsu grēkiem un izveidot Valstību. Viņš tiešām nomira un nodibināja Jauno Derību Savās asinīs, un bija gatavs tajā pat gadā nodibināt Valstību, tādējādi piepildot pravietojumu par 490 gadiem, taču notiek kaut kas, kas to aizkavē, kas tiek arī paredzēts pravietojuma 26. pantā.
Pirmkārt, "Tas svaidītais tiks nogalināts, gan ne viņa vainas dēļ" var tikt tulkots arī: "Svaidītais tiks nogalināts un viņam nekā nebūs" (NIV tulkojums angļu val.) vai kā teikts Living Bible tulkojumā: "Svaidītais tiks nogalināts, Viņa Valstība joprojām nav realizēta." Kaut kādu iemeslu dēļ Valstība pēc 490 gadiem nesākas!
Pēc tam, pravietojums 26. pantā turpinās un notiek vēl viens savāds pavērsiens. Tā vietā, lai Mesija nodibinātu Valstību, mēs ieraugām "pilsētu un svētnīcu izpostīs kāda valdnieka karaspēks (romieši). Ieradīsies arī pats šis valdnieks, bet tam gals būs plūdos; līdz pašam galam būs karš, un norisināsies iepriekš stingri nolemtā postīšana un zemes noplicināšana." (tas piepildījās karā no 66.-73. gadam, kad Roma izpostīja Jeruzalemi un izkaisīja Izraēla tautu starp citām tautām). Kaut kas ir nogājis galīgi greizi! Tāda Izraēla iznīcināšana un tiesāšana varētu nozīmēt tikai to, ka Izraēls ir noraidījis savu Mesiju!
(To nebija iespējams skaidri pateikt, neapejot viņu brīvo izvēli. Tātad pēc 490 gadiem Valstība nevarēja tikt nodibināta!
Bet kā Dievs piepildīs pravietojumu par 490 gadiem, kuru pats ir apsolījis?
Slava Dievam, Kurš: "maina laikus un laikmetus" (Daniēla, 2:20-22)! Dievs dara ko īpašu ar pēdējiem septiņiem gadiem Izraēla laika grafikā, par ko pravietojumi līdz šim ir klusējuši. Tāpēc, ka Izraēls noraidīja savu Valdnieku un Valstību, Dievs tos oficiāli atmeta (Lūkas, 13:4-8, Apustuļu darbi, 7.nod.). Viņš apturēja viņu pulksteni un atcēla viņu pēdējos 7 gadus (26.-33. gads, Mesijas piedāvājuma laiks). Tieši tāpēc 7 gadi, no 26. līdz 33. gadam, ir izdzēsti no 26.panta. Viņš viņiem dos otro iespēju, ļaujot šiem septiņiem gadiem (Daniēla 70. nedēļa) atkārtoties otro reizi laiku beigās, pēc kuriem Kristus atgriezīsies, lai nodibinātu Valstību, kuru iegūs ticīgie izraēlieši. Atšķirība ir tā, ka šie būs 7 bēdu laika gadi antikrista pakļautībā, nevis septiņi žēlastības gadi Kristus vadībā. Pirmajos 7 gados Kristus sevi piedāvāja kā ķēniņu, bet pēdējos septiņos gados antikrists sevi parādīs kā ķēniņu. Abi septiņu gadu periodi tiek sadalīti divās daļās, kur tas, kas iesākas pirmajā pusē, sasniedz savu kulmināciju šo septiņu gadu otrajā pusē. Tādējādi 24. pants joprojām tiks burtiski piepildīts, jo Valstība pēc 490 gadiem tiks nodibināta saskaņā ar Izraēla pulksteni. Tomēr, pirms sākas pēdējie septiņi gadi pēc Izraēla pulksteņa, tiek iestarpināti apmēram 2000 Draudzes laikmeta gadi, kas aizkavē Valstības atnākšanu. Tātad starp diviem 7 gadu kopumiem ir starpposms, kurā pastāv Draudzes laikmets (kas Rakstos nav pieminēta, jo tas ir Noslēpums).
Precedents un līdzība tam ir faraona sapņi Jāzepa laikā (1.Mozus, 41.nod.), kuros 7 izkāmējušas govis apēda 7 nobarotās govis un 7 noplukušās graudu vārpas apēda 7 labās vārpas. Tas attiecās uz 7 pārticības gadiem, kurus apēda 7 badu gadi un ciešanas, kas tiem sekoja. Tātad 7 svētīgie gadi, kas ir Jāņa Kristītāja un Kristus laiks, tiks “apēsti” (izdzēsti) Izraēla kalendārā un aizstāti ar 7 Bēdu gadiem, pēc kuriem tiks nodibināta Valstība. Jāzeps ir Kristus simbols, un viņa brāļi ir Izraēla simbols. Brāļi noraidīja Jāzepu kā savu valdnieku un “nogalināja” viņu. Viņi neatnāca pie viņa pirmajos 7 gados, bet otrajos bada laika gados (tas ir Jēkaba bēdu laiks, Jer., 30:7). Viņi saprata, ka bēdu laika iemesls ir viņu grēks pret Jāzepu, un viņi atgriezās no tā. Septiņu bēdu gadu laikā Jāzeps pārbaudīja savus brāļus un atklāja sevi tiem, un viņi izlīga. Tāpat arī Jēzus atklās sevi Izraēlam, un viņi izlīgs un pieņems Viņu kā savu Valdnieku.
Daniela 9:26. un 27. pantā tiek aprakstītas divas sekas tam, ka Izraēlas atteicās no sava Prinča. (1) Pirmais spriedums tika iznests pār Jēzus laika paaudzi: "Pilsētu un svētnīcu izpostīs kāda valdnieka karaspēks. (Romieši) Ieradīsies arī pats šis valdnieks, bet tam (pilsētai) gals būs plūdos (plašs visaptverošs iebrukums); līdz pašam galam būs karš, un norisināsies iepriekš stingri nolemtā postīšana un zemes noplicināšana." (26. pants).Tas notika septiņu gadu laikā no mūsu ēras 66. līdz 73. gadam.
(2) Otrais spriedums ir nākamā prinča atnākšana: princis, kuram jānāk, celsies no Romas impērijas (jo 26. pantā teikts, ka viņa tauta ir tā, kas iznīcina Jeruzalemi un templi). Viņa iznīcinošās darbības pret Jeruzalemi un templi notiks arī septiņu gadu laikā (Bēdu laiks -Daniela 70. nedēļa). Tas ir aprakstīts 27. pantā, un viņš tiek identificēts kā antikrists. Tas parāda, ka antikrists būs atjaunotās Romas impērijas galva. Starp diviem prinčiem (kuri abi tiecas būt pasaules valdnieki) pastāv atšķirības. Ir jūdu Mesija princis (Kristus) un Romas nākamais princis (antikrists). Tā kā Izraēls pēc septiņiem žēlastības gadiem noraidīja savu patieso Mesiju-princi, tam būs jāizcieš septiņi gadi viltus Mesijas-prinča vadībā. Tādējādi Bēdu laika iemesls ir tas, ka Izraēls noraidīja Mesiju, un Daniēla 70. nedēļa tiek atkārtota.
Pēc 26. panta pravietojums pārlec uz priekšu, uz pēdējiem septiņiem Izraēla gadiem. Pēc tam, kad 26. pants iepazīstina ar Romas princi kā svarīgu personu, kura vēl tikai nāks, 27. pants par viņu pastāsta vairāk: "Un (pēc tam. - angl.) (pēc nekonkrēta laika perioda) viņš (tai jābūt personai, kuru viņš iepriekš pieminēja, kas ir nākamais princis – antikrists) ar daudziem (ar Izraēla vairākumu) slēgs ciešu derību (miera līgumu) uz VIENU NEDĒĻU (7 gadi).” Šeit mēs redzam Daniēla 70. nedēļu (pēdējos 7 gadus pirms Valstības iesākšanās). To iezīmē Antikrista darbība. Šo septiņu Bēdu gadu laiks sākas ar miera līgumu, ko viņš noslēdz ar Izraēlu, kas ir daļa no viņa pieaugošās varas pasaulē. Iespējams, šis līgums garantēs Izraēlam aizsardzību, ļaujot tiem noturēt pielūgšanu atjaunotajā templī.
“un nedēļas vidū (pēc trīs ar pusi gadiem, Bēdu laika vidū) tiks atcelts kaujamais un ēdamais upuris.”
Viņš lauzīs šo līgumu, iebruks Jeruzalemē un pārtrauks pielūgšanu templī.
“to vietā kā pirmās izvirzīsies postīšanas negantības pārvelsies pāri arī pašai postīšanai un postītājiem." (“Un tas, kurš izraisa postīšanu (vai nu antikrists, vai viņa palīgs - viltus pravietis, skat. Atkl. gr., 13), novietos negantības tempļa vienā daļā” – tulkojums no angļu val.)
Tā ir "izpostīšanas negantība”, par ko Jēzus runāja Mateja, 24:15. Antikrists burtiski pilnā mērā aptraipīs Dieva svētnīcu, ieliekot atjaunotajā ebreju tempļa smailē un vissvētākajā vietā elku savā izskatā, un pieprasot visiem to pielūgt. Šī izpostīšana turpināsies: "... līdz beigām (līdz 70. nedēļas beigām)! , kas ir laiks, kuru Dievs ir nolicis, lai izlietu tiesu pār šo ļauno postītāju. Šis laiks ir trīsarpus gadi, pēc kuriem antikrists un viņa valstība tiks iznīcināti. Tam jātiek pabeigtam šo septiņu gadu beigās, kad atgriezīsies Mesija ķēniņš, Jēzus Kristus, lai izglābtu Savu tautu un nodibinātu Savu Valstību, tādējādi piepildot 490 gadu pravietojumu. Tas sakrīt ar pravietojumiem Daniēla grāmatas 2. un 7. nodaļā.
Izraēlam ir divi septiņu gadu tiesas periodi par to, ka tas noraidīja Kristu 7 gadu periodā (no 26. līdz 33. gadam). Pirmais tiesas periods (26. pants) tika izpildīts no 66.-73. gadam, tieši 40 gadus vēlāk. Tas bija priekšgājējs otrajam tiesas periodam (27. pants) - Bēdu laikam. Tiem ir interesantas paralēles. Abos, laikam ejot, palielinās smaguma pakāpe. Abos līdz septiņu gadu vidum parādās romiešu iebrukums Jeruzalemē, kam seko tempļa iznīcināšana. Otrā puse ir Lielo bēdu laiks, un septiņu gadu beigās Izraēla tauta ir izmiršanas punktā. Līdzībā par olīvkoku Jēzus būtībā izskaidro un paplašina Daniela pravietojumu. To darot, Viņš paredz iebrukumu Jeruzalemē 70. gadā (Lūkas, 21:20-24, Daniēla, 9:26) un līdzīgu iebrukumu Bēdu laikā (Mateja, 24:15-22, Daniēla, 9:27). Jēzus izceļ vēl vienu līdzību - abos gadījumos tieši pirms iznīcināšanas ticīgajiem tiek sagatavots bēgšanas plāns. Šo līdzību dēļ daudzi domā, ka tas ir viens un tas pats notikums, taču ir arī ļoti izteiktas atšķirības. Iebrukums, par kuru runāts Lūkas evaņģēlijā, noved pie iznīcināšanas un izkaisīšanas starp tautām uz ilgu laiku (24. pants). Jēzus arī paredz iebrukumu labu laiku pirms laiku beigām, saskaņā ar Daniēla (9:26). No otras puses, iebrukuma rezultāts, par kuru runāts Mateja evaņģēlijā, ir tempļa apgānīšana (nevis pilnīga iznīcināšana), un tas notiek tieši pirms Kristus atgriešanās (22.-31.pants). Tādējādi Jēzus arī paredzēja otro iebrukumu, kas notiks ļoti tuvu laiku beigām, saskaņā ar Daniēla 9:27. Jēzus arī brīdināja par šiem gaidāmajiem spriedumiem no romiešiem Lūkas (23:26-31):
"Un, kad Viņu aizveda, tie saņēma no Kirēnas kādu Sīmani, kas nāca no lauka, un uzlika tam krustu, lai tas to Jēzum nestu pakaļ. Bet liels ļaužu un sievu pulks Viņam sekoja, tās Viņu nožēloja un apraudāja. Bet Jēzus pret tām pagriezās un sacīja: "Jūs Jeruzālemes meitas, neraudiet par Mani, bet raudiet pašas par sevi un par saviem bērniem. Jo, redziet, nāks dienas, kad sacīs: svētīgas ir neauglīgās un tās miesas, kas nav bērnus nesušas, un krūtis, kas nav zīdījušas. Tad tie iesāks sacīt uz kalniem: krītiet uz mums, - un uz pakalniem: apklājiet mūs! Jo, kad to dara pie zaļa koka (žēlastības laikā), kas tad notiks pie nokaltuša (tiesas laikā)?"
Starp 26. un 27. pantu Daniela pravietojums pārlec pāri apmēram 2000 gadu periodam. Tas ir labs piemērs pravietojuma starpposmam. Vienojošā saite ir Roma un Romas princis, ko atpazīstam pēc frāzes “valdnieks un viņa ļaudis”. Daniela 70. nedēļas pirmajā reizē Izraēls noraidīja Kristu kā savu valdnieku, sakot, ka "ķeizars ir mūsu karalis", un Romas armija drīz pēc tam iznīcināja Jeruzalemi (26.pants). Atbilstoši pēdējie 7 gadi iesākas ar to, ka Izraēls pieņem antikristu kā valdnieku. Viņš 26. pantā tiek aprakstīts kā nākamais valdnieks, kura tauta 70. gadā bija iznīcinājusi Jeruzalemi. Tas parāda to, ka viņš ir atjaunotās Romas impērijas valdnieks. Tālāk, 27. pants apraksta ilgstošo tiesu un iznīcību, kas nāks pār Izraēlu caur Romu, par to, ka tie noraidīja Kristu un pieņēma nepareizu valdnieku, tomēr tiesas beigās viņi būs gatavi pieņemt patieso valdnieku - Kristu (24.pants).
Atkārtotajai Daniela 70. nedēļai (Bēdu laiks) ir daudzas paralēles ar Dieva atcelto 70. nedēļu (26.-33. gads). Pirmā iesākas līdz ar Kristus parādīšanos Izraēlam, otrā - līdz ar antikrista parādīšanos Izraēlā. Līdz pat šo 7 gadu pusei sātans kārdina cilvēkus ar pasaules varu. Vieni noraida, otri to pieņem. Šajā brīdī abas puses ir piepildītas ar pārdabisku spēku izpildīt savu misiju, no kurām viena ir no sātana apsēsta, bet otra - Dieva svaidīta. Ikvienam cilvēkam ir jāizlemj ticēt vai noraidīt. Abu nedēļu beigās Izraēlam ir jāizlemj - pieņemt vai noraidīt Mesiju. Pirmajā reizē Izraēla tauta pateica - “nē”, bet otrajā reizē tā teiks - “jā”. Pirmā 70. nedēļa beidzās ar Kristus nāvi (26. pants), bet otrā nedēļa beigsies ar antikrista iznīcināšanu (27.pants.). Pirmajā reizē tika izpildīti tikai pirmie trīs 24. panta nosacījumi, bet otrajā reizē tiks piepildīti arī pārējie trīs.
Šī Daniēla pravietojumu hronoloģija atšķiras no labi zināmā aprēķina, kuru veica Sers Roberts Andersons (Sir Robert Anderson). Kā sākuma punktu viņš ņēma 445. gadu pirms mūsu ēras (valdnieka Artakserksa pavēle Nehemijam 20. viņa valdīšanas gadā) un aprēķinam lietoja gadus ar 360 dienām. Viņš uzskata, ka 69. nedēļa beidzas ar Jēzus triumfālo ienākšanu Jeruzalemē mūsu ēras 32. gadā un 70. nedēļa tika atlikta Izraēla noraidījuma dēļ. Svarīgas atšķirības manā piedāvātajā aprēķina interpretācijā (kas izriet no Sera Edvarda Dennija (Sir Edward Denney) atziņām) ir nelielas, bet tomēr svarīgas (skatīt pielikumu).
Esmu nonācis pie secinājuma, ka Dennija viedoklis ir pārāks šādu iemeslu dēļ:
(1) Ir vispāratzīts, ka krusta nāve notika 33. gadā (vai 30. gadā), bet noteikti ne 32. gadā. Šī iemesla dēļ H. Hoehners (H. Hoehner) ir pielāgojis Andersona datumus par gadu (no 444. gada pirms mūsu ēras līdz mūsu ēras 33. gadam).
(2) Gadu garums, ko Izraēls tajā laikā izmantoja, bija lunisolārais gads, kas vidēji atbilst mūsu saules gadam. Tas nebija pagānu (babiloniešu) gads - 360 dienas. Izraēls laika skaitīšanai neizmantotu šāda veida gadu. Ir īpaši gadījumi, kad Bībelē tiek izmantots 360 dienu gads (gan Plūdos, gan Bēdu laikā - abos pasaules mēroga tiesāšanas periodos), tomēr to ir maldinoši nosaukt par “pravietisko gadu” (kā pravietojumos ierasti lietotu gadu). Varētu pieņemt, ka Daniēls, runājot par 490 gadiem, atsaucās uz Izraēlā izmantoto ierasto gada veidu. Līdz ar to Andersona aprēķinos lietotais Izraēlam neierastais gada garums ir trūkums.
(3) Kristus nāvei un augšāmcelšanai bija jānotiek Jubilejas gadā. Patiesībā tas notika 490 gadu beigas, kas bija Lielā Jubilejas gada beigas.
(4) Dieva piedāvājums par Valstību Izraēlam bija patiess. Ja Izraēls būtu pieņēmis valstības piedāvājumu, tad valstība būtu nodibināta jau 33. gadā (krusta gadā) un tādējādi pravietojums par 70 nedēļām piepildītos tam paredzētajā laikā. Lai tas tā varētu notikt, šīm 70 nedēļām bija jābeidzas 33. gadā. Tad, kad Izraēls nepieņēma savu Mesiju, 70. nedēļa tika atcelta, lai atkārtotos Bēdu laikā.
(5) Daniēla septiņdesmit nedēļu sākums:
"Pavēle (“dabar” = vārds no Dieva) par Jeruzālemes atjaunošanu un uzcelšanu."
IESPĒJAS: Pavisam tādas ir četras, taču es uzskatu, ka pavēles izdošanas gads - 458. gadā pirms mūsu ēras, ir pareizs.
(A) Ķēniņa Kīra pavēle 536. gadā pirms mūsu ēras (Ezras, 1:2-4). Tā attiecas tikai uz templi – tajā neiet runa par Jeruzalemi. Šķiet, ka Jesaja (Jes., 44:28; 45:13) šajā pavēlē iekļauj Jeruzālemi, bet patiesībā tas ir Dievs, kurš runā par savu nodomu attiecībā uz ķēniņu Kīru, Jeruzālemi un templi, un visas četras pavēles to atklāj. Tomēr pavēles daļa, kas nāca no ķēniņa Kīra, nepārprotami attiecās tikai uz templi.
(B) Ķēniņa Dārija pavēle 518. gadā pirms mūsu ēras (Ezras, 6:1-3). Tā vien atjauno ķēniņa Kīra pavēli par templi.
(C) Ķēniņa Artakserksa pavēle viņa 7. valdīšanas gadā. 458. gadā pirms mūsu ēras (Ezra, 7:11-26). Šai pavēlei nepārprotami bija dievišķa izcelsme, ko apzīmē vārds “bauslība” (6, 27.pants). Artakserksa pavēle, kas nāca vēlāk, 445. gadā pirms mūsu ēras, bija kā atbilde uz Nehemijas lūgumu, nevis tiešā veidā “vārds no Dieva”.
Turklāt Bībele izceļ šo pavēli, jo: 1) tai ir veltīta vesela nodaļa ar detalizētu aprakstu, parādot, ka tā atbilst Daniēla pravietojumam.
(2) tā ir Ezras-Nehemijas grāmatas galvenā sastāvdaļa, jo visi tās notikumi ir cēlušies no tās. (3) tās datums ir ļoti uzsvērts (7.-9.p.).
(4) Ezras grāmatā tā ir vienīgā daļa, ka rakstīta aramiešu, nevis ebreju valodā.
Virspusēji skatoties, šķiet, ka šī pavēle runā par templi, un tāpēc neatbilst prasībām, tomēr, to apskatot tuvāk, ir skaidri redzams, ka šī pavēle ietvēra arī pilsētas un tās pārvaldības atjaunošanu. Tā deva Ezram tiesības noteikt likumus, iecelt pārvaldniekus un tiesnešus ar tiesībām sodīt. Tātad Ezram tika dota atļauja atjaunot kārtību un labklājību, un viņam tika piešķirti līdzekļi, lai viņš to spētu izdarīt. Šai ir jābūt īstajai pavēlei, kas runā par Jeruzālemes uzcelšanu un atjaunošanu, un tiek uzskatīts ka Ezra arī to tā izprata.
Ezras grāmatas 1.-6. nodaļā aprakstīta tempļa atjaunošana pirms Ezras, izņemot iestarpinājumu Ezras (4:6-23), kur tiek aprakstīta pretestību pilsētas atjaunošanas darbam, kā arī tiek aprakstīta pretestība atjaunošanai tieši Ezras darbības laikā. Šī sadaļa parāda to, ka bija grupa, kas atgriezās kopā ar Ezru un mēģināja atjaunot mūrus, bet samarieši to mēģināja izjaukt (Ezras, 4:11,12,23). Šiem atjaunošanas centieniem noteikti bija jānotiek Ezras vadībā 458. gadā pirms mūsu ēras, jo viņam ar pavēli tika piešķirtas šādas tiesības (7:18,25; 9:9).
(D) Artakserkss 445. gadā pirms mūsu ēras savā 20. valdīšanas gadā (Nehemijas 2.nod.). šī pavēle deva Nehemijam atļauju atjaunot mūrus (Nehemijas 2.nod.). Daudzi uzskata, ka šī ir pavēle, par ko runāts Daniela pravietojumā, jo tā uzsver tieši mūrus, taču mēs redzējām, ka iepriekšējais mēģinājums tika veikts, pamatojoties uz jau iepriekš izdoto pavēli. Nehemiju apbēdināja tas, ka iepriekš izdotā pavēle nebija īstenota, un viņš ieguva atļauju palīdzēt pabeigt Ezras iesākto darbu, kas bija iekavējies. Tātad tā nebija pirmatnējā pavēle, bet iepriekšējās pavēles turpinājums.
Tieši tāpēc Daniela 70 nedēļas sākas 458. gadā pirms mūsu ēras.
